Mana pieredze nav to tām spožākajām..

Grūtniecības laikā visiem apgalvoju, ka mazo barošu ar krūti ilgi, nu vismaz līdz gadiņam. Jo pati šausminājos par citām mammām, kuras barot pārtrauca pēc 6 mēnešiem, it kā piena kvalitāte esot sliktāka. Bet... Man sanāca barot tikai līdz 3- 3,5 mēnešiem, kaut gan piebarot sākām jau ātrāk....

Grūtniecības laikā man piens bija vēl pirms bērna piedzimšanas. Bieži naktīs pamodos un jutu, ka krūtis ir slapjas, mitras. Uz apģērba bija piena pleķīši, kas deva cerību, ka piens man būs. Daudzi apkārtējie tikai pasmīnēja, ka teicu man piens būs un es barošu. Smīnēja tikai tāpēc, ka manas krūtis ir mazas. Valda uzskats, stereotips, ja tev mazas krūtis, tad piens nebūs. Iesaku nevienā neklausīties un paļauties un savām sajūtām...

{pic:2}

Mazais piedzima. Slimnīcā uzreiz vecmāte pielika pie krūts maziņo. Ar savu mazo mutīti čalītis satvēra krūti un ēda. Vecmāte parādīja kādā pozā jāapguļas, kā mazais jāpieliek pie krūts... Vēlāk, kad nonācām palātā sāku interesēties, kas jādara, lai piens būtu vairāk. Vecmāte ieteica ēst valriekstus, bet tikai 1-2 dienā, jo no valriekstiem mazulim būs ciets vēderiņš un nevarēs pakakāt. Ieteica dzert ķimeņu tēju ar iebiezināto pienu. Vīrs uz slimnīcu atnesa riekstus, ēdu pa 2 gabaliņiem dienā. Krūtis brieda, karsēja. Vienu brīdi bija tā piebriedušas, pietūkušas sarkanas, ka dabūju likt virsū kāpostu lapu. Palīdzēja un piepampums mazinājās.

Slimnīcā sāka sāpēt krūšu gali, sāku smērēt Bepathen – palīdzēja. Puika ēda ik pēc 2,5- 3 stundām, arī naktīs. Kad puikam palika 1,5 mēnesis naktīs kļuva nemierīgs. Cēlās ik pa stundai augšā, brēca. Paēda un atkal tas pats. Man palika mazā žēl un uz nakti sākām dot pudelīti, bet tikai uz nakti.

Mazajam palika 2 mēneši es apslimu- saaukstējos, bija temperatūra, dzēru zāles. Liekas, ka tai laikā ari piens pazuda. Cīnijos, devu mazulim savu krūti, bet... Piens palika ar vien mazāk... Un tā ap 3- 3,5 mēnešiem mēģināju pienu atslaukt- ar rokām. Krūtis sāpēja, bet tika un tā centos dot savu pienu. Mazais no pudelītes dzēra ar kāru muti... Pāris reizes šādi pamocījāmies, līdz puika pa dienām atteicās ņemt manu krūti, dabūjām dot pudelīti arī pa dienu. Liku cerības uz nakti, jo pa nakti mazais manu krūti ņēma pretī, līdz vienu nakti pateica nē, nekas nelīdzēja. Kad sāku barot mazo tikai pa nakti, mums radās problēmas ar vēderu- bija stipra caureja.

{smallpic:1}

Un ar to mūsu ēšana no krūts beidzās. Mierināju sevi ar domu, ka labi, ka izvilkām tik ilgi, jo katru reizi, kā nāca piena krīze, baiļojos, vai tā nav beidzamā reize, kad mazulis ēd „mani”.

Slimnīcā iedeva bukletiņu, grāmatiņu „Zīdīšnas ABC”, kura ļoti noderēja. Tik daudz informācijas un derīgu padomu, kā šajā brošūrā neesmu atradusi nekur citur.

Uzzini vairāk par krūts zīdīšanas stāstu konkursu ŠEIT!