Savukārt podiņmācība mazuļiem līdz 27 mēnešu vecumam parasti palika bez panākumiem. Arī iepriekšējie pētījumi bija pierādījuši, ka pārāk agra podiņmācība tikai pagarina šo mācību procesu.
"Podiņmācībā pastāv divi virzieni: saskaņā ar vienu bērnus cenšas mācīt [iet uz podiņa] ļoti, ļoti agri, bet saskaņā ar otru tiek apgalvots, ka jānogaida, kamēr bērns paliek vecāks un izrāda interesi par to. Tomēr līdz šim nav bijis pētījuma, kas zinātniski pierādītu vislabāko laiku [podiņmācības apguvei]," skaidro pētījuma vadītājs Dr. Džozefs Barons (Dr. Joseph Barone), Ņūbrunsvikas Bristol-Myers Squibb Bērnu slimnīcas galvenais urologs (Ņūdžersijā, ASV). "Šis pētījums vecākiem ļauj saprast, kad būtu labākais laiks sākt mācīt," saka ārsts.
Lai gan rotaļu laukumos vienmēr ir vecāki, kuri apgalvo, ka vienas dienas laikā iemācījuši bērnam iet uz podiņa, pētījums, kas publicēts Journal of Pediatric Urology 2009. gada decembra numurā, liecina, ka īstā brīža izvēle ir svarīgāka par metodi.
Zinātnieki aptaujāja 157 bērnu vecākus, kuru atvasēm vecumā no četriem līdz 12 gadiem ir bijušas urīna nesaturēšanas problēmas. Vecākiem bija jāatbild uz jautājumiem, kad viņi sākuši bērna podiņmācību un kādu metodi izvēlējušies. Viņu atbildes tika salīdzinātas ar citu 58 bērnu vecāku atbildēm, kuru bērniem nav bijušas urīna nesaturēšanas problēmas. Tika salīdzināti arī tādi faktori kā vecums, dzimums, rase un citi.
Rezultāti rāda, ka bērniem, kuriem bijušas urīna nesaturēšanas problēmas, podiņmācības sākumā vidējais vecums bija 31,7 mēneši, salīdzinājumā ar 28,7 mēnešiem tiem bērniem, kuriem nav bijušas problēmas ar urīna nesaturēšanu.
Kas attiecas uz metodi, vecākiem tika dotas trīs iespējas izvēlēties: pieeja, kas orientēta uz bērnu, t.i. nogaidīt, kamēr bērns izrāda pazīmes, ka ir gatavs apgūt podiņmācību un pēc tam vecāki var ļaut bērnam vadīt tualetes apmācības procesu; pieeja, kas orientēta uz vecākiem - treniņš sākas tad, kad vecāki ir gatavi to darīt un tad bērns tiek vests uz tualeti regulāri, noteiktos laika intervālos; kā arī trešā pieeja, kas ir abu metožu apvienojums.
Pētījuma autori atklāja, ka izvēlētajai podiņmācības metodei nav sakara ar to, vai bērnam radīsies problēmas ar urīna nesaturēšanu četru līdz 12 gadu vecumā.
Vecumam nevajadzētu būt izšķirošajam faktoram bērna podiņmācības sākumā, norāda Pīters Stavinoha (Peter Stavinoha), grāmatas "Podiņmācība bez stresa" autors un klīniskais neiropsihologs Dallasas Bērnu medicīnas centrā. Galvenais ir pārliecināties, ka bērns ir fiziski un psiholoģiski nobriedis, saka speciālists. Lai gan daudzi bērni mēdz izrādīt gatavību podiņmācībai aptuveni divarpus gadu vecumā, citiem bērniem tas var būt savādāk.
"Daudzi vecāki izturas pret podiņmācību kā kaut ko pilnīgi kontrolējamu," Stavinoha saka. "Vecākiem ir liela loma bērna attīstības procesā, taču viņi nevar to pilnībā kontrolēt. Vecāku pienākums ir atvieglot šo procesu, palīdzēt, atbalstīt un uzslavēt, taču vecākiem nevajadzētu iedomāties, ka noteiktu pasākumu veikšana liks bērniem sasniegt noteiktu rezultātu."
Ja jums šķiet, ka autiņbiksīšu mainīšana nekad nebeigsies, jūs neesat vieni savās jūtās. Pēdējo desmitgažu laikā vidējais podiņmācības vecums ir pieaudzis gan ASV, gan citās zemēs, ieskaitot Brazīliju, Šveici un Ķīnu. Statistika liecina, ka 1980. gadā amerikāņu bērni apguva podiņmācību caurmērā 26 mēnešu vecumā, bet 2003. gadā tas notika 36,8 mēnešu vecumā.
Kā norāda pētījuma autori, viens no izskaidrojumiem vēlākai podiņmācībai ir plaši pieejamās un ērtās autiņbiksītes.
Padomi labākai podiņmācības apguvei
Ja jūs domājat, ka bērnam pienācis laiks apgūt podiņmācību, Barons un Stavinoha sniedz sekojošus ieteikumus:
- Pievērsiet uzmanību pazīmēm, kas liecina, ka bērns ir gatavs apgūt podiņmācību. Tajās ietilpst intereses izrādīšana par podiņu vai tualeti; bērns vairs neslapina snaudas laikā vai paliek sauss vairākas stundas pēc kārtas dienas laikā; bērns prot izpildīt vienkāršus norādījumus; bērns prot novilkt bikses; bērns lieto vārdus, kustības vai sejas izteiksmi, lai norādītu, ka viņam vajag nokārtoties.
- Vannas istabā nolieciet bērnam pieejamu mazu podiņu. Ļaujiet bērnam izmēģināt podiņu, kad jums šķiet, ka bērns vēlas nokārtoties - ļaujiet viņam pasēdēt uz podiņa vai pastāvēt pie tā dažas minūtes vairākas reizes dienā. Visticamāk, jūsu mazulis tobrīd negribēs nokārtoties, taču tas palīdzēs viņiem saprast vēlmi nokārtoties un saistīt šo ideju ar podiņu.
- Ja bērns atsakās, nespiediet viņu sēdēt uz podiņa. Piespiešana tikai nevajadzīgi pagarinās un sarežģīs podiņmācības apguves procesu. Nogaidiet dažas nedēļas un tad mēģiniet vēlreiz.
- Podiņmācības laikā izvairieties jautāt: "Vai tev vajag iet uz podiņa?" Gandrīz pilnīgi droši ir tas, ka bērns jums atbildēs: "Nē."
Ja bērnam četru vai piecu gadu vecumā joprojām ir problēmas ar urīna nesaturēšanu dienas vai nakts laikā, un ja jums ir aizdomas, ka iemesls varētu būt fiziska problēma, speciālisti iesaka konsultēties ar pediatru.
kakāt dēls iemācījās podā uz 1 gadiņu,bet ta kā čurāšana ir biežāk,tad to ta kārtīgi uz 1,8 gadiem,bet pilnīgi atteicāmies no pamperiem,kad dēls visu saprata uz 2,4 gadiem.Domaju ne par ātru ne par velu.
man šķiet, ka vairāk piederētos teikt "ir jocīgi, kad bērns 3 gados staigā ar pamperu", nevis "tas taču ir nenormāli, ka bērns 3 gados staigā ar pamperu!!!" 😀
Mums tūlīt būs divi gadiņi. Ar čurāšanu podiņā nav problēmu, bet ar to kakāšanu gan ir ☹
mans dēls ar podinu iepazinās 10 menešu vecumā,bet tā kārtīgi gāja pats un visu saprata uz 2,4 gadiem.
cik nu man to mazo pazīstamo bērnu ir, tik tā arī sanāk, ka 2 gadu (24 mēnešu) vecumā bērni tik tiešām pa īstam iet uz poda un ļoti veiksmīgi kontrolē savas vajadzības. protams, lielākā daļa no šiem bērniem jau kādu laiku ir iepazīstināti ar podiņu, taču tas veiksmīgais rezultāts tāpat iestājas vien ap šo 2 gadu vecumu, līdz tam gadās neveiksmes, kamēr pēc 2 gadu vecuma to vairs nav. līdz ar to sanāk - jo tuvāk 2 gadu vecumam vecāki bērnu sākuši ar podiņu iepazīstināt, jo īsāks bijis tas laiks, kurā bērns sācis iet uz podiņu.