Koriģējot meitiņas šķielēšanu

Sveikas!

Gribu padalīties tajā kā mums gāja plānveida operācijā uz šķielēšanas koriģēšanu. Meitiņai (5.gadi) ar kreiso actiņu tieksme šķielēt uz āru. Mazliet vairāk kā pirms pus gada bijām uz pirmo vizīti pie acu ārsta bērnu klīnikā Rīgā, Vienības gatvē.  Kur konstatēja diagnozi par šķielēšanu un ieteica pieteikties rindā. Izsverot par un pret sapratām, ka tas mums ir nepieciešams. Rinda bija pus gadu uz priekšu mums tā sanāca februārī.  Nu ir tas brīdis, kad viss ir aiz muguras un varu teikt Paldies Dievam viss kārtībā!

Tā nu mēs pirmajā februāra vakarā krāmējām somas, lai nākamajā dienā brauktu uz Rīgu iestāties slimnīcā. Meitiņai jau iepriekš visu stāstīju kad brauksim un sadakterēsim actiņu, lai pēc tam varētu iet uz kino skatīties multenes (līdz šim tas bija liegts.) Nākot laikam tuvāk Paula aizvien vairāk uzdeva jautājumus par operāciju kā tas notiks ,ko darīs u.t.t.

Ceļš uz Rīgu bija patīkams smējāmies runājāmies, nekas neliecināja par bailēm no gaidāmā notikuma. Pa ceļam iegriezāmies arī MK pēc dāvaniņām, kas bija sakrājušās. Izkāpjot no mašīnas Paula jautāja kurp iesim teicu, kad uz Māniņu Klubu, viņai bija grūti noticēt visu laiku skandināja par to, ka mēs mānāmies, ka tā nedrīkstos darīt melot bērniem =) kad nu bijām tikuši jau pie lielajām durvīm mazās actiņas iemirdzējās. Pati arī biju pirmo reizi jo iepriekš dāvaniņu izņēma vīriņš. Ļoti patīkami arī apciemot klātienē netiki redzēt TV,  vai netā. Meitiņai bija lielie brīnumi redzēt filmēšanas vietu, ar lielu interesi vēroja. Par pārsteigumu saņēmām vairāk balviņas nekā biju domājusi! Tas tāpēc, kad regulāri nesekoju notiekošajam līdzi =)) Vēlreiz PALDIES par balviņām ļoooti patīkami! =))

Tālāk jau mūsu ceļš veda uz slimnīcu, Uz reģistratūras durvīm pielīmēta lapiņa -Plānveida operācijas atceltas! Kaut arī iepriekšējajā dienā zvanīju un interesējos. Hu... acu nodaļā vēl uzņem, nav saskare ar gripas slimniekiem. Ieejot nodaļā mūs laipni uzņēma. Tā mēs arī atvadījāmies no tēta, tālāk gājām abas divas un vēl bebis puncī =)). Ierādīja mums istabiņu, kur bija atlikusi viena brīva vieta. Iekārtojāmies drīz arī mūs sauca uz pārbaudēm. Par brīnumu meitiņa ļoti labi komunicēja ar mūsu dakteri I. Valeiņu un parādīja labākus rezultātus nekā iepriekš. Ar dakteri pārrunājām operācijas gaitu. Tiks pārvietots viens muskulis, lai spētu acu zīlīte pilnvērtīgi strādāt. Vēl pirms operācijas daktere paskatīs atkārtoti. Vakars pagāja mierīgi Paula sadraudzējās ar vienu meitenīti, spēlēja galda spēles un dauzījās pa gaiteni. Ik pa laikam meitiņa pienāca un prasījās mājās, ar smagu sirdi atbildēju, kad man arī gribās, bet mums viens darbiņš jāizdara un tad varēsim braukt mājās.

Pirms iemigšanas vēl asariņa nobira jo saprata, ka pavisam drīz būs operācija, vēl pārjautāja ko darīs un vai es būšu blakus. Tajā brīdī meloju, jo nespēju vēl vairāk sāpināt un satracināt meitiņu, kas jau tā bija nobijusies. Aizmiga ļoti ātri. Es gulēju blakus uz izlaižamās gultas. Istabiņa bija ļoti silta, kas traucēja iemigt, mazais puncī arī intensīvi rušinājās. Kaut nogurums bija pamatīgs šķiet naktī ik pa stundai skatījos pulkstenī.  Galvā bija daudz un dažādi neatbildēti jautājumi, prātā nāca visi tie teikumi ko lasīju līgumā un informācijā par anestēziju. Tajā brīdī sāku šaubīties par izdarīto izvēli.... Un tomēr- Es ticu labajām lietām un sakritībām, kas tajā dienā mums bija labvēlīgas!

Tā pienāca rīts ko nevarēju sagaidīt jau no pieciem rītā lūkojos griestos, ik pa laikam vēroju meitiņu, kas vēl saldi gulēja. Ap astoņiem jau bijām kārtībā, lai tiktos ar ārsti. Ļoti patika ārsta attieksme, rūpējās par mūsu labsajūtu. Saprotu, ka tajā dienā mēs nebijām vienīgās kam veica šāda veida operāciju, bet mēs bijām pirmās. Uz manu jautājumu cik ilgi būs tā procedūra neviens man konkrēti neatbildēja, tik noteica, ka viens nerviņš, tas nebūs ilgi.....  drīz vien nāca anestezalogs aprunāties, pārjautāt vai ir ievēroti norādījumi, nedrīkstēja ēst brokastis un lietot šķidrumu. Iedeva nomierinošu tabletīti. Tajā brīdī jau man bija asaras sakrājušās un maz pietrūka, lai raudātu- centos noturēties.

Paula visu laiku man apkārt ne soli no manis, mīļojās un prasījās mājās.  Pēc kāda brīža jau iedarbojās zāles palika mierīgāka. Drīz nāca arī māsiņa, lai vestu uz operāciju. Līdz durvīm ļāva pavadīt, sabučoju un raudošu palaidu. Pati tajā brīdī izplūdu asarās. Tūlīt pēc brīža māsiņa atgriezās atdeva čībiņas, meitiņa raudam arī vairs nevarēja dzirdēt,  teica, lai gaidot istabiņā man aizvedīšot viņu tas nebūšot ilgi.....  Sajūta bija briesmīga zvanīju vīram, bet parunāt nevarēju....  Sapratu, ka man ar lielu punci šajā situācijā bija par smagu. Centos nomierināties miegs nāca pamatīgi, biju pārgurusi no satraukuma. Iegūlos gultā centos nedomāt, ik pa laikam skatījos pulkstenī.... centos lasīt žurnālu, kad pus lapa bija izlasīta sapratu ,ka to daru mehāniski jo neko neatceros no rakstītā.

Aizvēru acis un lūdzu Dievu, lai viss noritētu labi.  Pēc vairāk kā stundas guļošu man atveda pārvēla gultiņā, operācija izdevusies! Viss kārtībā tagad gulēšot. Rociņa apsaitēta, actiņa aizlīmēta pierīte visa dzeltena un uz sejas sarkani plankumi. Skats tik ļoti žēlīgs, asaras birst pašas no sevis, grūti noskatīties kā guļ un smagi elpo, šķiet arī bija prieka asaras, kad beidzot ir atpakaļ pie manis un viss beidzies veiksmīgi.

Pirmo reizi modās centās ko pateikt, bet nevarēja neko saprast, sabijusies traucējot plāksteris. .... un atkal laižas miegā.  Ar katru reizi, kad cēlās jau možāka, pirmais jautājums vai jau operācija bija, kāpēc apsaitēta rociņa. Un atkal iemieg. Ik ba brīdim pienāk māsiņa jautā kā jūtas vai jau cēlusies. Paula pa miegam meklē taustās ar rociņām mani velk sev klāt, paņēmu sev klēpī, nogulēja vairāk par trīs stundām.  Cēlās prasīja dzert un ēst sāka smaidīt, tad jau palika vieglāk. Drīz jau arī gribēja celties un skriet.  Daktere veicot pārbaudi, rādija, kad rezultāts ir uzreiz redzams, acs tikai sarkana, bet acs zīlīte stāv savā vietā. Žēlojot mūs trīs daktere izdarīja izņēmumu un deva atļauju mums braukt mājās.  

Pakaļ mums brauca Paulas krusttēvs viņam bija tuvāk no Siguldas atbraukt, tētis mūs sagaidīja mājās ar gardām vakariņām.  Biju tik ļoti laimīga, kad beidzot esam kopā visi un mājās. To satraukumu vairs nevarēju izturēt, kaut arī zināju viss beidzies. Tikai nākamajā rītā pamodos ar mierīgu sirdi.

Gribētu pateikt lielo paldies acu nodaļas darbiniekiem par palīdzīgu roku un laipnību, uzmanību. Paldies par rūpēm un zelta rokām dakterei Inesei  Valaņei!

Ir vēl viena lieta par ko aizdomājos- kā tā var?!, kas priekš manis nebija saprotams. Istabiņā bijām četras meitenes, neskaitot mammas. Viena lielā meitene aptuveni 15-16gadi divas aptuveni viena vecuma pirmklasnieces, bet iespējams varu arī kļūdīties savā minējumā un vēl mēs. Ar vienu no meitenēm Paula sadraudzējās, beigās pat dauzījās,  Otra meitenīte bija tāda klusa pati sevi nodarbināja spēlējās.

Nāca vakars viņa sāka atdzīvoties dungoja pie sevis kaut kādu dziesmiņu ik pa laikam iesmējās, ik pa laikam saka vārdu –cūka, tad seko vēl kāds rupjāks vārds, tajā brīdī saprotu, kad tie ir lamuvārdi, ik pa laikam iesit sev smējās liek sev klusēt (rupjā veidā saukdama frāzi.) Sākumā apstulbu un nezināju ko darīt, mazajām meitenēm apnīk klausīties viņas bļaustīšanos iziet koridori dzīvoties. No dzirdētā saprotu, ka viņa ilustrē kādu situāciju ar mammu, kas viņu nosoda par izdarīto vai pateikto. Neizturēju un gāju aprunāties ar viņu, jautāju kāpēc viņa tā dara ar ko runā- atbildes bija skopas. Bet tas kad viņa ir ģimenē piedzīvojusi vardarbību un necienīgu izturēšanos bija skaidrs. Arī to brīdi kad mēs bijām slimnīcā neviens viņu neapciemoja.

Skumji tā noskatīties, katru ēdienreizi viņa gaidīja ar nepacietību izēda tukšu šķīvi- varētu pat teikt izlaizīja. Slimnīcā baroja tikai pacientus, tā ka man nācās iet uz kafejnīcu vai iztikt ar līdzpaņemto. Lai arī man Paula no daudz kā atteicās vai nevarēja apēst visu- uzskatu, ka porcijas bija lielas. Sāpīgi, ka ir tādas ģimenes kur par bērniņu neliekas ne zinis un slikti izturas, jo vārdus kādus viņa lietoja man dzirdot bija liels šoks, ka viņa vispār tādus zin.....

Lai arī kā būtu,  mēs esam mājās, viss ir kārtībā pēc mēneša jābrauc atrādīties. Daktere smiedamās noteica, lai es pati nebraucot, lai kādu atsūtot atrādīt...... =)) Zinu kad manas emocijas bija saasinātas, noteikti visu būtu izpratusi savādāk ja nebūtu stāvoklī...

LOGO