Katrs mirklis ir pārsteigumu un brīnumu pilns...

Katrs mirklis mazā bērniņa dzīvē ir pārsteigumu un brīnumu pilns,jo ik mirkli tiek paveikts kas jauns un nebijis!

Pirmā dzīves nedēļa (tas ir tikai mazs mirklis- pudelīti mēs vēl ilgāku laiku neturējām- fotografēts ar telefonu)

Jāsāk laikam ar to, ka vecākiem, katra jauna diena ir pārsteigumu pilna un katrs mazākais sīkums, ko paveic viņa mazais ķipars jau ir milzīgs sasniegums.

Mūsu otrā dzīves nedēļā. Uz lūpām var saskatīt ko līdzīgu smaidam... :)

Ar mani ir tieši tā- es jau par sasniegumu uzskatu savas meitas ienākšanu šai pasaulē- jo mums abām bija pietiekoši grūts šis process.

Te mēs cenšamies uzvelties uz vēdera.

Pie otrā sasnieguma varu minēt to, ka pirmais ko viņa piedzimstot teica, kā es smejos ir: "Mamma". Jo Elizabete bļāva: "Maaamaa", protams, pēcāk vajadzēja gaidīt kādu laiku līdz apzināti mana mazā savos piecos mēnešos atkārtotu savu pirmo vārdu "mamma", bet es biju pacietīga, jo tas bija jaukākais, ko savā dzīvē biju dzirdējusi... :)

Nu jau protam no muguras uz vēdera uzvelties

Vispār ja tā definē, bērna attīstības stūrakmeņi ir: sākotnēji velšanās, tad sēdēšana, tad rāpošana un tad jau staigāšana. Pie tā arī mēs pieturējāmies.

Te mēs savu paci uz augšu stutējam

Ar velšanos mums gāja visādi- no punča uz muguras iemācījāmies ļoti ātri, jo uz punča diži labi nepatika gulēt... :) bet otrādi iemācījāmies tikai tad, kad bija jau apritējuši četri mēneši. 

Mēs pirmo reizi pastāvīgi sēžam

Nākamais solis bija ceļš uz rāpot prasmes apgūšanu, jo guļot uz punča sākām stutēt paci uz augšu- protams līdz stabilai rāpošanai vēl bija kāds ceļš ejams, bet mēs sākām pārvietoties veļoties un šļūcot. 

Vēl neprotam rāpot, bet esam iemācījušās savādāk mazliet pārvietoties

Pirms iemācījāmies rāpot- mēs apguvām sēdēt prasmi- savos sešos mēnešos... :) mamma un Omīte ļoti ļoti priecājās, jo jau savās kristībās mazā Elizabete pozēja sēžot gan zālīte, gan pie zaķa.

Nu jau esam mazas rāpotājas

Vēl kārtīgi neiemācoties rāpot Elizabete sāka rauties kājās, protams, apzinoties, ka tas nav vēlams- mēs neļāvām- bet mācījām rāpot... Un tā ar mūsu visu palīdzību Elizabete sāka rāpot savos sešos mēnešos un divās nedēļās- nu aktivitātes paklājiņš mums vairs nešķita interesants, bet mēs pievērsāmies aktivitātes centriņam... Līdz ar savu rāpošanu Elīza paralēli- sāka pārvietoties pieturoties pie mēbelēm- un rāpot rāpoja tikai tāda gadījumā, ja tiešām nekas nebija pa starpu, ar kā palīdzību bija iespējams nokļūt līdz kārojamajam objektam. Ātri vien mēs sākām staigāt pie rociņas, kas Elizabetei ļoti patika, bet viņas vecākus šī aktivitāte bieži nogurdināja, pluss vēl ilgstoši tik mazā vecumā atrasties uz savām kājiņām nebija vēlams.... Tad nu arī bija pirmie niķi... :)

Tā mēs staigājām pie rociņas

Pastāvīgi mēs sākām staigāt deviņos ar pusi mēnešos- man personīgi tas bija ļoti īpašs vakars. Man Elizabete jau laiku atpakaļ bija pastāvīgi spērusi pirmos dažus solīšus- un es ļoti nespēju sagaidīt- nu kad tad beidzot pati sāks savām kājām iet... :) Jo arī jau sen pastāvīgi stāvēja, un ne vienu brīdi nebija problēmas, ka būtu likusi nepareizi pēdiņu uz pirkst gala, bet jau no paša sākuma gājām ar pilnu pēdu. Un, protams, kārtējo reizi pilnīgi negaidot Elizabete mammu pāsteidza ar savu staigāšanu....

Te mēs sākam mēdīties... :)

Tā nu tie pamatakmeņi būtu iedzīti- tagad bija jāmācās citas, daudzas un dažādas lietas.

Un šeit pirmais randiņš

Nākamais pie kā riktīgi, cītīgi strādājam ir podiņmācība- protams, pagaidām vēl nevaru teikt- jā, droši ejam uz podiņu, bet zinām, ka ir jāprasās (mēs pagaidām izmantojam vārdu KAKA, kad vēlamies iet gan pa lielam, gan pa mazam) un naktis vēl joprojām guļam ar autiņbiksītēm.... 

Kur ir mans lielā karote... :)

Vēl mēs mācāmies ēst pašas- kā es savai mazajai sāku mācīt pastāvīgi ēst, ko es sāku darīt tikai tad, kad mazajai apritēja viens gads, tā viņa vairs karoti mutē nevienam citam likt neļauj, vienīgi, kā varu piepalīdzēt ir piepildīt šo karoti- to viņa ļauj.

Pirmo reizi turam galviņu pašas

Vispār mana meita cenšas būt ļoti pastāvīga un liela- tagad cenšas pati ģērbties, palīdz mammai pasniedzot rociņas, vai arī otra aktivitāte ir izvēloties drēbes, kas mammu īpaši nesajūsmina... :) utt.

Pirmās spēles ar spilvenu

Vēl mums ļoti patīk vilkt apavus kājās, un nu jau tagad arī sanāk...:) Tad protam cepures, mammas saules brilles un tāda garā- vispār esam ļoti lielas dāmas, ja kādreiz somiņas vajadzēja viņai likt ap kaklu, tad tagad pati ņem un nes... :)

Pirmo reizi piecēlāmies stāvus gultiņā

Ikdienā ir tik daudz un dažādi sīkumi, kas ir ievērības cienīgi- pirmie vārdiņi un vārdu krājums, kurus saprot vien mamma un vēl daži tuvākie. Fakts, ka bērns pats vakarā paņem pasāku grāmatiņu un iedot tev lai tu palasi jau arī ir milzīgs sasniegums. 

Pašas ēdam

Mirklis, kad tu saproti, kā pa šo gadu tavs mazais brīnums ir izveidojies par personību ar saviem niķiem un stiķiem, momenti, kā viņš acīmredzami un apzināti paziņo savas vēlmes.

Katrs mirklis ir pārsteigumu un brīnumu pilns, kuros mēs apgūstam ko interesantu un īpašu...

Un re kur ceriņzars tiek arī mammai

***

Pastāsti par sava mazuļa un jūsu kopīgajiem PIRMAJIEM sasniegumiem un notikumiem, ne tikai par pirmo vannu, pirmo zobiņu vai pirmo pastaigu. Varbūt tas bija PIRMAIS tālais ceļojums, pirmā reize, kad mazais palika viens pats ar kādu citu, izņemot Tevi vai pirmā reize, kad devāties uz lielveikalu!

Iesūti savu stāstu šeit!