Kāpēc dažreiz ēšana kļūst par cīņu: psihologa viedoklis

Kad bērniņš ir tikko ieradies pasaulē, visi saprot, ka viņam vajadzīga ir māmiņa, viņas mīļums, siltums, un, protams, arī piens, kura galvenais avots ir mamma. Stāsta psiholoģe Irina Dēdele.

Ēdiens – tā ir svarīga cilvēka dzīves sastāvdaļa, zīdainim vēl jo vairāk. Visas viņa jaukās lietas un sajūtas saistītas ar atrašanos kopā ar māmiņu un asociējas ar ēdiena uzņemšanu…

Vienu manu klientu mājās situācija ar ēdienu bija tik dramatiska, ka mamma piezvanīja psihologam. Katra piecus gadus vecā Mārtiņa ēdināšanas reize pārvērtās kaujā, un puika pārsvarā no šī kaujas lauka aizgāja kā uzvarētājs. „Kad vienreiz viņš izvēmās tieši uz galda, es sapratu, ka esmu zaudējusi un ir jādomā, kā rīkoties tālāk”, stāstīja viņa mamma.

Praktiski vienmēr, sekojot tāda bērna anamnēzei, var atrast, ka grūtības ēdināšanas jautājumos viņam bijušas jau zīdaiņa vecumā. Jau tad mamma ir cīnījusies par to, lai bērns beidzot paņem krūti, ar bažām katru jaunu piebarošanas sastāvdaļu viņam devusi.

Uztraukums un saspringums, kas saistīts ar ēdiena uzņemšanu, paliek viņam uz visu dzīvi, dažreiz tas nostiprinās, kā viens no efektīvākiem cīņas paņēmieniem ar vecākiem par savu neatkarību vai arī par viņu uzmanību. Tas ir, uztraukums, ka bērns nepaēdīs, un centieni jebkurā ceļā viņu pabarot, tiek pārvērsti kā ēdiena uzņemšanas cīņa. Ēdiens sāk saistīties ar cīņu par neatkarību un ēdiena uzņemšana pārvēršas kā naida, dusmu vai interešu nesaskaņu izpausme.

Veselīgai attieksmei pret ēdienu jābūt tādai, kā saka visiem zināmā aforismā: „Mēs ēdam, lai dzīvotu, bet nedzīvojam, lai ēstu.”.

Cilvēka organisms – tā ir pašregulācijas sistēma, kas ir spējīga labi pielāgoties pat visdažādākajiem apstākļiem. Viena no tādām reakcijām ir  - apetītes pazemināšanās slimošanas laikā, spēcīga stresa laikā vai arī gadījumos, ja ir strauja apstākļu maiņa, klimata maiņa utml. Piespiest bērnu ēst tādos brīžos nozīmē kaitēt viņa veselībai, traucēt organismam pielāgoties grūtajai situācijai. Svarīgi ir tikai neļaut bērnam sākt pārtikt no saldumiem.

Gan no psiholoģiskā, gan no medicīniskā viedokļa piespiest bērnu ēst ir kaitīgi. Tad kāpēc tik bieži tā vispār notiek?

1. Ēdiens kā jūtu, emociju aizstājējs. Daži vecāki, neapzināti jūt, ka nav spējīgi dot savam bērnam pietiekoši daudz uzmanības un sapratnes, kā arī glāstu un varbūt pat mīlestības un neapzināti cenšas to kompensēt ar pārspīlētām rūpēm par viņa ēdināšanu.

2. Valdonīgi, autoritatīvi vecāki atteikšanos no ēdiena uztver kā vienu no nepaklausības formām, kā disciplīnas un kārtības traucējumus.

3. Pieaugušie, kas uzskata, ka svarīgi ir vienmēr rīkoties tā „kā pieņemts”, atrodas stereotipu varā, kā, piemēram, „bērnam ir jāpaēd”. Viņiem šķiet, ka pretējā gadījumā viņi būs slikti izpildījuši savus kā vecāku pienākumus, saistības.

4. Satrauktie vecāki visu laiku pārdzīvo, ja ar viņu bērnu, kā viņiem šķiet, kaut kas nav kārtībā – viņš ir pārāk tievs, pārāk vārgs, pārāk bieži slimo, atpaliek attīstībā utt. Cenšoties kaut kā apklusināt sevī šo trauksmi, viņi cenšas izveidot labklājības ilūziju savā ģimenē.

Nereti, pēc tādām bērnu dienu „traumām” cīņā par maizes gabalu jau pieauguša cilvēka vecumā sākas atgriezeniskas problēmas ar ēdiena uzņemšanu: cilvēks pārēdas. Tāpēc, ka viņa zemapziņā ir jau iespiedies, ka ēdiens ir viena no svarīgākajām lietām dzīvē, un tas ir spējīgs aizstāt pat jūtas (ja ir vēsa attieksme no vecāku puses), pazemināt trauksmes sajūtu un samazināt pat stresu (ja vecāki bijuši mūžam par kaut ko satraukti), tas ir vienkārši nepieciešams, pat, ja neesi sevišķi izsalcis, bet brokastīm, pusdienām un vakariņām ir jābūt katra cilvēka dzīvē.

Un tad jau turpinājums izskatās pavisam citādāk: kā man pārstāt visu laiku ēst?

Irīna Dēdele,

bērnu psihologs

Tālrunis 29841502