„Tu taču nedzirdi, ja uz tevi nekliedz! Tev saka vienu, otro, trešo reizi, bet tu nedzirdi!” savam bērnam ir kliedzis ne viens vien līdz bezspēcībai novests tētis vai mammai. Paradokss tikai tāds – tiklīdz viņš paceļ balsi, tā bērns vēl mazāk saprot, ko pieaugušais grib pateikt.
Kliegšana gan kā audzināšanas, gan kā disciplinēšanas metode ir neefektīva, pārliecināta centra Dardedze Konsultatīvā centra vadītāja Laila Balode. Viņa uzskata, ka „bērnu audzināšana ir saistīta ar ļoti lieliem pārdzīvojumiem, spēju sevi kontrolēt un vajadzības gadījumā saņemties”.
Kāpēc mēs kliedzam
Vispirms ir jāsaprot, kādēļ mēs, vecāki, uz savu bērnu kliedzam. Visbiežāk tādēļ, ka bērns arī pēc vairākiem aizrādījumiem nav mainījis nevēlamo uzvedību. „Bet liela problēma ir tā, ka vecāki nevis maina veidu, kā viņi aizrāda, bet maina skaļumu, atkārtojot vienu un to pašu tekstu,” saka psiholoģe Laila Balode. Ļoti iespējams, ka jāmēģina mainīt veids, kā izteikts aizrādījums. Varbūt jāpieliecas pie bērna, jāpaņem aiz rokām un jāskatās acīs, lūdzot, piemēram, nomierināties? Varbūt jāizvēlas viņa vecuma uztverei atbilstoši vārdi vai draudzīgāka intonācija? Nepareizi izteikti aizrādījumi ir viens no biežākajiem iemesliem, kādēļ vecāki sāk uz bērnu kliegt, tādēļ jāpievērš tam uzmanība un tā vietā, lai vairākas reizes atkārtotu vienu un to pašu, jāmēģina mainīt izteiksmes līdzekļi.
Otrs visizplatītākais iemesls ir nesavaldība un tad, pēc L.Balodes vārdiem, ir jādomā par savu impulsu kontroli. „Ir cilvēki, kuri nemaz neapzinās, ka sāk kliegt. Vai nu izvesti no pacietības, vai nu ir apstākļi, kas paaugstina viņu trauksmi,” stāsta psiholoģe. Līdzīgi kā fiziskas vardarbības gadījumos pieaugušais kliedz nevis tāpēc, ka bērna nodarījums būtu smags, bet tādēļ, ka viņi ar situāciju, kurā ir nonākuši, netiek galā - ir apjucis, nobijies, izmisis, nikns. „Tā ir pieaugušā atbildība – saprast, kurā brīdī tu kļūsti emocionāli vardarbīgs, un atrast citus veidus, kā šādas situācijas risināt,” saka L.Balode.
Trešais iemesls varētu būt cilvēka temperaments, jo vienmēr būs cilvēki, kuriem reakcijas intensitāte ir nedaudz augstāka nekā citiem. „Ir cilvēki, kuri pēc temperamenta spēj mierīgi smieties un mierīgi dusmoties, un ir cilvēki, kuri reaģē intensīvi. Paaugstināta stresa situācijās tiem otriem būs ļoti grūti sevi nokontrolēt,” norāda psiholoģe, taču mierinoši piebilst – to var iemācīties.
„Vecākiem nav jāiedomājas, ka nekad un nevienā situācijā nedrīkst pacelt balsi,” saka L.Balode. „Noteikti ir situācijas, kurās drošības robežas ir pārkāptas un tad vecāki var atļauties pateikt skaļāku un skarbāku vārdu nekā parasti. Varbūt bērns vienreiz mēnesī patiešām izdara kaut ko tādu, ka vecāki var izteikties skarbi. Bet svarīgi apzināties, ka kliegšana nedrīkst būt ikdienā.”
Nereti vecāki meklējot psihologa palīdzību ar vārdiem: „Izdariet kaut ko ar to bērnu, viņš galīgi neklausa!” Bet vecākiem pašiem jāpadomā: „Ko es daru tādu, ka nespēju saprasties ar savu bērnu. Un kādu komunikācijas manieri esmu izvēlējies, ka mēs viens otru nedzirdam un nesaprotam.”
Kliegšanu nedzird
Padomā, kā tu, būdams pieaudzis cilvēks, reaģē, ja ar tevi kāds runā paaugstinātā tonī? Vairums no mums dzird vēl mazāk nekā tad, kad tika runāts mierīgi.
„Darbojas psihiskās aizsardzības mehānismi. Mēs vienkārši tā kā izslēdzam filmu, jo kontaktēties ar dusmīgiem, nesavaldīgiem cilvēkiem ir nepatīkami. Tas var būt arī bīstami, no tā ir jāizvairās, no tā ātrāk ir jātiek prom,” skaidro psiholoģe. Pieaugušais var pagriezt muguru un aiziet. Taču bērns visbiežāk nekur nevar aiziet. Tādēļ viņš vienkārši atslēdzas un nedzird. Viņa atmiņā paliek tas, kā mamma, tētis vai vecāmamma lamājās, bet ko viņi kliedza – to bērns neapzinās. „Tas uzskatāmi parāda, cik neefektīva ir šāda komunikācijas maniere. Mūsu audzināšanas mērķis ir bērnam kaut ko iemācīt. Bet izmantot metodi, kas pati par sevi rada apstākļus, kuros nedzird – tas ir neefektīvi,” pārliecināta psiholoģe.
Ir vēl viens ļoti būtisks apstāklis, kura dēļ vajadzētu atturēties no kliegšanas - veidot attiecības ar citiem cilvēkiem bērns mācās ģimenē. Ja bērns visus konfliktus risina, izmantojot kliegšanu, viņam rodas reālas grūtības veidot normālas attiecības. Pēc L.Balodes pārliecības, visticamāk, ar viņu negribēs draudzēties, no viņa izvairīsies.
Pieaugušie briesmoņi
Vai ir likumsakarība – kliedzoši vecāki, kliedzoši bērni? Psiholoģe norāda, ka divu, trīs gadu vecumā pat vismierīgāko vecāku bērni mēdz dusmās mētāt mantas un kliegt. Jo šajā vecumā bērnam vēl grūti kontrolēt sevi un apkārtējo vidi tā vienkāršā iemesla dēļ, ka ne visu, ko viņš grib, viņš prot izteikt vārdos. „Kā mazai personībai viņam ir diezgan lielas ambīcijas, bet pietrūkst instrumentu,” paskaidro L.Balode. „Vēlāk bērns vidē, kur jūtas tiek sauktas vārdos, kur tiek paskaidrota rīcība, viņš tā vairs nerīkosies.”
Taču, ja bērns bieži piedzīvo skaļus pārmetumus un kaunināšanu, sekas var būt visdažādākās, atkarībā no katra bērna temperamenta. „Būs tāds, kas kliegs pretī, un būs tāds, kas pakļausies, ierausīsies sevī, nebūs pārliecināts, drīkst vai nedrīkst viņš runāt, darīt vai nedarīt,” stāsta psiholoģe. „Ja bērns nebūs sapratis, par ko uz viņu kliedz pieaugušais, viņš izvēlēsies nedarīt neko – nespēlēties, nezīmēt, nerunāt, neuzdot jautājumus. Būs bērni, kuri būs tik ļoti nobaidīti, ka nevarēs klases priekšā dzejoli noskaitīt. Viņu priekšstatos, pieaugušie būs tādi lielie briesmoņi, kuri absolūti neparedzami var sākt kliegt.”
Svarīgākais – atpazīt dusmas
Ja tu pamanījis, ka laiku pa laikam sakliedz uz savu bērnu, tad svarīgākais ir saprast, kas tevi sadusmo. „Dusmas objektīvi pastāv, mēs nedrīkstam noliegt, ka tās ir,” saka L.Balode. „Pieaudzis cilvēks ir sevi iepazinis un ir svarīgi neļaut emocijām novest sevi tādā stāvoklī, kur tu sevi vairs nekontrolē. Jāļauj dusmām pieņemamā veidā no sevis iziet. Vai nu peldi, vai nu dziedi, vai nu skrien apkārt dīķim.”
Ja vecāki atzīst, ka ir dusmīgi, pasaka to, tad arī bērns mācās atpazīt savas dusmas un nosaukt tās vārdā. Visticamāk, arī bērnam ir dusmas par to, kas notiek. Ir labi pateikt: „Tagad es esmu dusmīga, jo tu izdarīji to un to...”. Būtiski pateikt, ka nevis bērns ir slikts, bet - viņa rīcība ir slikta. „Un tagad es vēlos piecas minūtes pabūt viena, ieiešu savā istabā un, lūdzu, piecas minūtes mani netraucē.” Tā mēs bērnam iedodam recepti, kā tikt galā ar savām dusmām.