Brālis un māsa: niknākie ienaidnieki

Tas, vai bērni ģimenē draudzēsies, ir atkarīgs tikai no vecākiem. Tieši mamma un tētis nosaka attiecības starp saviem bērniem, katra bērna statusu un sadzīves likumus, pēc kuriem dzīvo visa ģimene.

 

Stāsta psiholoģe Ludmila Paškeviča:

 

Pat, ja Tu pareizi esi sagatavojusi savu pirmo bērnu tam, ka ģimenē ienāks otrs mazulis, centies godīgi dalīt savu mīlestību starp viņiem, un attiecības starp bērniem kopumā būs labas, protams, sāncensība starp brāļiem un māsām ir neizbēgama.

 

Cīņa par uzmanību

 

Bieži starp bērniem ir cīņa par to, kuram vairāk veltīs uzmanību vecāki. Katrs bērns tādā cīņa meklē pierādījumus savam vērtīgumam, nozīmīgumam, savas personības atzīšanai, un katram bērnam ir sava vieta ģimenē. Vecākajam būs vienmēr vairāk atbildības, jaunāko vienmēr vairāk lutinās.

 

Attiecības starp brāļiem un māsām sabojājas tad, kad kāds no viņiem pretendē uz otra vietu. Piemēram, mazais grib, lai viņam uzticētos tādā pat pakāpē, kā pieaugušais, vai arī otrādi – lielais grib, lai vecāki neizvirzītu pret viņu tik augstas prasības un dotu viņam tikpat daudz brīvības, cik mazajam.

 

Lai konfliktu, sāncensības ziņā, starp bērniem būtu mazāk,  vajag, lai katrs bērns justu savu piederību ģimenei, savu statusu, būtu pārliecināts, ka vecāki viņu mīl tādu, kāds viņš ir, kā arī viņam ir svarīgi sajust, ka visi ģimenes locekļi ciena viņa unikalitāti.

 

Ļoti svarīgi ir ļaut bērniem saprast, ka vecāki viņus mīl vienādi stipri, bet izrāda viņiem savu mīlestību katram citādāk, un tas ir tikai dabiski. Tad neviens no bērniem nepretendēs uz otra vietu, jo arī savā jutīsies labi.

 

Uz tiešu provokāciju „Tu māsu mīli vairāk, kā mani”, nevajag ielaisties ar skaidrošanu par to, ka „viņa vairāk prasa uzmanības. Kad tu biji tik maziņš, mēs tevi arī..”. Pareizāk ir atbildēt: „Es tevi mīlu, ā savu vecāko bērnu, bet viņu, kā savu jaunāko bērnu”.

 

   

Nespied, bet iemāci mīlēt

 

Sveši bērni savā starpā, teiksim, bērnu dārzā arī gan draudzējas, gan strīdas, viņi viens otru apskauž, ņem viens otram rotaļlietas nost, un katrs no viņiem cenšas pievērst audzinātājas uzmanību, un tas ir normāli,  - viņi mācās dzīvot cilvēku pasaulē apgūst cilvēcīgo attiecību noteikumus.

 

Skaudība un greizsirdība arī ir neizbēgama bērnu savstarpējās attiecībās, ja ģimenē ir vairāki bērni. Lai agresiju samazinātu, jāsāk ar tās atpazīšanu un atzīšanu, un ir jāatrod tai kāds cits izpausmes veids.

 

Likt mīlēt brālīti vai māsiņu nav iespējams, jo jūtas sākumā ir jājūt, lai arī daudzi vecāki gaida, ka vecākais iemīlēs jaunāko bērniņu automātiski.

 

Aizliedzot bērniem atklāti izteikt to, ko viņi patiešām jūt, Tu panāc apgrieztu rezultātu: parādās slēpti konflikti, greizsirdība, skaudība. Un, otrādi, ja Tu saproti un cieni katra jūtas, bērniem būs vieglāk tikt galā ar pārdzīvojumiem un atbrīvoties no aizvainojuma sajūtas.

 

Bīstamais brīdis

 

Naidīgums starp bērniem var būt maksimāls, ja vecuma starpība starp brāļiem un māsām ir apmēram no 2 līdz 4 gadiem. Tas tāpēc, ka vecākie bērni neprot tikt galā ar savām dabīgajām, negatīvajām emocijām, skaudību, agresiju, trauksmi, kas viņos aug, līdz ar sāncenša parādīšanos mājā.

 

Ja vecuma starpība starp bērniem ir lielāka kā 4 gadi, viņu attiecībās agresijas būs mazāk, izņemot, kad vecāki tiešām kādu no bērniem vairāk izceļ, vai arī tieši otrādi – cenšas tīšām izrādīt abiem „vienādu” mīlestību.

 

Mīlēt savus bērnus „vienādi” nav iespējams, un nemaz nevajag: viņi taču ir katrs citādāks – pēc vecuma, rakstura, interesēm, un katram no viņiem vajag dot to, kas konkrētajā mirklī ir vajadzīgs tieši viņam, tāpēc, lai viņam būtu iespēja dzīvot un augt.

 

Ja katrs no bērniem saņem savu daļu vecāku klātbūtnes, mīlestības, cieņas, tad arī attiecības starp bērniem veidosies uz mīlestības, savstarpējas cieņas pamata.

 

Mīli, slavē, māci

 

Lai nostiprinātu pieķeršanās sajūtu starp bērniem un samazinātu spriedzi viņu attiecības:

 

•    ļauj bērniem saprast, ka Jums ar vīru pietiek mīlestības visiem ģimenes locekļiem;

 

•    izturies pret katru no bērniem kā pret personību;

 

•    māci bērniem palīdzēt vienam otram;

 

•    organizē kopīgas spēles, izklaides, svētkus;

 

•    paslavē bērnus, kad viņi izrāda mīlestību viens pret otru;

 

•    runājot ar bērniem, vairāk centies izmantot nevis viņu vārdus, bet radniecības pakāpi, piemēram, nevis „palīdzi Martai apģērbties”, bet „palīdzi māsai apģērbties”.

 

Vēl viens konfliktu iemesls starp bērniem var būt sarežģītas attiecības starp vecākiem. Gadās, ka strīdu laikā viens bērns ir tēva pusē, otr – mātes pusē, un tad viņi sāk viens pret otru izjust naidu. Bērni, tādā veidā, cenšoties saglabāt lojalitāti pret abiem vecākiem un uzturēt līdzsvaru ģimenē, vienkārši kļūst par savas mīlestības ķīlniekiem.

 

Zelta likums: Nekad nestrīdieties bērnu klātbūtnē: viss, kas notiek starp Jums, skar tikai Jūs, un nekādā gadījumā tur nav jāiesaista bērni.

 

Kā tikt galā ar konfliktiem

 

Tipiska mierināšana: " Jūs taču esat viena ģimene, tāpēc Jums vienam otru jāmīl” – parasti nedod nekāda labuma. Vienkārši aizliegumi arī nevedīs pie draudzīgām attiecībām. Bezjēdzīgi ir arī veikt izmeklēšanu – „Kurš pirmais sāka?”. Bērni ir provokācijas meistari, un īstā vaininieka meklēšana var Jūs ievest strupceļā, jā, un saglabāt objektivitāti būs grūti.

 

Daudzos gadījumos ir vērts neiejusties tiesneša lomā, kad bērni strīdas, jo bērni bieži vien strīdas savā starpā, lai pievērstu uzmanību. Bērnu uzmanības novēršana no konflikta un pārslēgšana uz kaut ko citu uz kādu brīdi var arī viņus nomierināt, bet tas nav uz ilgu laiku.

 

Bērniem jāpalīdz risināt starp viņiem radušos strīdus, konfliktus, viņiem jāmāca dzīvot draudzīgi, jāmāca izturēties vienam pret otru ar cieņu, mīlestību.

 

 

-  Paanalizējiet Jūsu uzvedību attieksmē pret bērniem.

 

Vai kādam no viņiem esat emocionāli tuvāk? Varbūt Jums ir tieksme vainot vienu bērnu vairāk, kā otru? Cik vienoti savā viedoklī par disciplīnas jautājumiem esat abi ar vīru? Vai Tev ir labas attiecības ar vīru? Ja vecāki savā starpā nesatiek, viņi nevar efektīvi komunicēt ar bērniem, un tas noved pie pastiprinātiem strīdiem brāļu un māsu starpā. Tu varbūt gribētu, lai bērni patiešām ir tuvi viens otram?

 

Tev vajag vienkārši kārtību un klusumu mājā, par kādu cenu – tas nav tik svarīgi? Pacenties sakumā pārvarēt personīgos aizspriedumus attiecībā uz bērnu konfliktiem.

 

 

- Pieprasi, lai bērni viens otram palūdz atļauju, pirms ņem otra rotaļlietas.

 

Palīdzi viņiem precīzi apzināties savas teritorijas robežas.

 

- Centies neiejaukties uzreiz bērnu strīdā, ja viņi neriskē viens otru ievainot.

 

Ja bērni skaidri un gaiši pasaka, ka nevēlas, lai palīdzat viņiem atrisināt viņu strīdu, neiejaucieties, ļaujiet viņiem pašiem tikt galā. 

 

 

- Sākumā bērnam jāiemāca ir izteikt savas jūtas, pēc tam, kad „tvaiks nolaists”, diemžēl, var būt par vēlu.

 

- Palīdzi bērniem vienoties.

 

Esi vidutājs, nevis tiesnesis viņu strīdos.

 

Pirmais solis – apskaidrot problēmas būtību. Piemēram: „Mums ir tikai viena tāda spēle, bet abi vēlamies ar to spēlēties”. Vairums strīdu ir tieši dēļ aizvainojuma, netaisnības, izsmiekla. Palūdz katram no bērniem pateikt, kāpēc viņš dusmojas, kā arī palūdz savu viedokli katram no viņiem izteikt.

 

Otrais solis – atrast kopīgu problēmas iespējamo risinājumu.

 

Trešais solis – noteikt noslēdzošo strīda atrisināšanas plānu. Ja jautājums ir nopietns, varbūt ir vērts sarīkot „ģimenes sapulci”, kur talkā var aicināt arī „neatkarīgos ekspertus”- citus ģimenei tuvus cilvēkus.  

 

 

- Iemāci bērniem atrisināt problēmas ar kompromisa palīdzību 

 

- Izmanto vietas, apstākļu maiņu, lai emocionālo sakāpinājumu samazinātu: bērnus var aicināt abus doties uz citu telpu atrisināt savu problēmu.

 

- Trenē sadarbības iemaņas mierīgā gaisotnē.

 

 

- Radi speciālu, bet drošu telpu, rotaļu, varbūt rotaļlietu agresijas izpausmei.

 

 

- Esi jūtīga, ja runa ir par bērnu pārdzīvojumiem.

 

Varbūt konflikts starp bērniem radies kā veids izrādīt negatīvās emocijas kā cita sakarā? Varbūt bērnu kāds apvainojis dārziņā? Varbūt viņš ir dusmīgs uz Tevi? Ja Tu nojaut, ka strīda pamats ir cits, parunā ar bērnu personīgi.

 

Mamma un tētis var un viņiem ir pienākums ietekmēt tās jūtas, kuras bērni jūt viens pret otru. Dariet visu, kas Jūsu spēkos, lai bērni viens pret otru izjustu pieķeršanos un cieņu.

 

 

Starp citu, daudzbērnu ģimenēs, kur ir 4-5 bērni, katram ir noteikta vietiņa, un viņi retāk strīdas.

 

Pat, kad ir 3 bērni, strīdu var būt mazāk, pēc trešā bērna dzimšanas, jāievēro, ka mainās attiecības starp pirmajiem diviem: par mazāko jārūpējas nevis vienam viņam, bet abiem kopā, mājas rūpes arī uz trijiem vieglāk sadalīt, jā, un arī rotaļāties trijatā ir interesantāk.

  

Ludmila Paškeviča, psiholoģe
            29417425