Bērns nemāk uzvesties. Ko tas nozīmē?

05. Nov 2010, 10:08

Ne vienmēr slikta uzvedība nozīmē, ka bērns ir neaudzināts. Tas var būt daudz, daudz dziļāk, atklājot bērna vajadzības pēc uzmanības un mīlestības.

Bērni jau no agra vecuma parāda, ko viņi vēlas, mainās tikai izteiksmes veids. Jaundzimušais savas vajadzības parāda ar asarām un raudāšanu, vēloties pievērst kāda uzmanību. Iemesli, kāpēc zīdainītis raud, var būt visdažādākie- viņš jūtas izsalcis, ir pilnas autiņbiksītes, vēlas mīļumu, drošības sajūtu.

„Ne vienmēr bērns raud tāpēc, ka ir izsalcis,” norāda uz māmiņu kļūdām bērnu psihiatrs Gunārs Trimda. „Tādējādi māmiņa uzreiz mazo liek pie krūts, lai gan patiesībā viņa vajadzības ir kaut kas cits. Nākotnē šādi cilvēki noteikti stresa situācijās ķeras pie ēdiena ik reiz, kad jūtas uztraukti vai nomākti.”

Augot bērnam, mainās arī bērna raidītie signāli. Kā atzīst privātās pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja Inguna Vārtiņa, kad bērns atnāk uz bērnudārzu, tad uzreiz var redzēt, vai bērnam ir pietiekama uzmanība un mīlestība ģimenē. Ja šīs uzmanības un mīlestības ir par maz, tad mazais cenšas dažādi pievērst uzmanību un jāatzīst- cik bērnu, tik paņēmienu.

Tipiskākās uzvedības izpausmes

„Bērns, lai panāktu savu, var rīkot kaprīzes, sist kājas, kliegt, krist gar zemi, būt agresīvs bez redzama iemesla,” stāsta bērnu psihiatrs. „Tomēr mēdz būt gadījumi, kad bērns ir kluss un noslēgts, kas arī nav pārāk labi. Noteikti viss ir atkarīgs no ģimenes un audzināšanas tajā. Ja vecāki ir devuši drošības sajūtu un pārliecinātību, tad bērns ies ar drošības sajūtu pasaulē.”

Arī Inguna Vārtiņa piebilst, ka ne vienmēr kaprīzes ir par kaut ko, ko viņš grib. Reizēm tieši otrādi- ar savu uzvedību bērns parāda, ko viņš nevēlas, piemēram, mamma atnāk uz bērnudārzu un katru reizi mazais krīt gar zemi un kliedz. Iespējams, ka bērnu uztrauc kārtējais brauciens uz veikalu, kuru viņš nemaz nevēlas, tā vietā dodot priekšroku laika pavadīšanai ar vecākiem.

Vai zināji, ka bērni perfekti kopē vecāku uzvedību? Ja mamma dusmojoties aizcērt durvis un pilnā balsī kaut ko pārmet, tad arī bērns rīkosies tāpat. Un ja šāda uzvedība no vecāku puses ir vēl ciemiņu un citu cilvēku priekšā, tad bērnam ir skaidrs- ir skatītāji, ir skandāls. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc bērni rīko skandālus veikalos, jo tur taču ir tik daudz skatītāju!

Bērns šādā veidā pievērš uzmanību, jo ar iepriekšējām uzvedības izpausmēm ir sapratis, ko no vecākiem var iegūt – visbiežāk vecāki piekāpjas un bērns savā prātā domā: „Es to varu darīt. Es nokritīšu gar zemi un mamma nopirks vai izdarīs to, ko es vēlos.”

Tas pats attiecas uz vecāku paaugstināto balss toni. Pēkšņi vecāki ir atklājuši, ka bērns runā pavēlošā balsī un ar dusmu pieskaņu un vecāki nesaprot, kas noticis ar viņu mīļo bērnu. Mīļie vecāki, pavērojiet paši sevi! Iespējams, ka pašā ģimenē vai tuvos rados kādam ir paradums runāt pavēlošā tonī un bērns vienmēr to dzird un uztver kā normu, ko var pārņemt. „Bērnam ir jāiemāca adekvāti izpaust savas emocijas, kad viņš ir dusmīgs. Tas var būt dusmu spilvens, plaukšķināšana, kāju sišana pret zemi. Ap 2-3 gadu vecumu bērns iemācās emocijas izteikt vārdos. Tagad tas ir vecāku rokās- parādīt ar piemēru, kā adekvāti izpaust emocijas, lai varētu tās izpaust bez kauna un aizvainojuma,” skaidro Gunārs Trimda.

Bērnam, protams, ir jāredz un jāiemācās visa emociju gamma, tomēr tajā pašā laikā ir jāzina arī robežas, kas prasa konsekvenci audzināšanā kā no vecākiem, tā no citiem radiniekiem. Ja vecāki ir izlēmuši, ka bērns, piemēram, nedrīkst kāpt uz palodzes, jo viņi dzīvo 4.stāvā, tad arī vecvecākiem tas vajadzētu pieņemt, pretējā gadījumā bērns jūtas apjucis un pēc īpašās vecvecāku lutināšanas, vecāki zaudē autoritāti bērna acīs.

Bērns atsakās doties uz bērnudārzu. Ko darīt?

Ja runa ir par bērnudārzu, tad visnozīmīgākais ir adaptācijas periods. Kā atklāj „Patnis” vadītāja Inguna Vārtiņa iespējams, adaptācijas periodā ir bijusi kāda kļūda u tāpēc bērns vēlākajos gados nevēlas doties uz bērnudārzu. „Bērnam būtu jāatnāk ar mammu, tad pēc kāda laika jāpaliek uz pāris stundām vienam pašam. Lēni, pacietīgi – tā notiek adaptācijas process,” uzsver Inguna Vārtiņa.

Protams, arī vēlāk iespējams labot kļūdas, kas pieļautas adaptācijas laikā, bet tas var prasīt vairāk piepūli. Tomēr, ja bērns 6 mēnešus vai pat gadu nekādi nespēj un nespēj iejusties bērnudārzā, tad vajadzētu griezties pie kāda speciālista. Noteikti vecāki var doties arī pie audzinātājiem, aprunājoties par satraucošajiem jautājumiem.