Arī viena ir cīnītāja

Nu esmu mājas ar savu otro dēliņu. Pirmo baroju līdz 10 mēnešu vecumam, un nekādas grūtības neradās. Bet mazais... Nu sanāca mums tāda pacīnīšanās sākumā. Nekādi nevarējām viens otram pielāgoties ar ēšanu pirmajās dienās. Krūšgali tika samocīti, asiņoja. Viegli nebija. "Bepantens", protams, bija vienmēr pa rokai. Viss sadzija labi.

Bet dēlēns tomēr kaut kādu sev vien zināmu iemeslu dēļ nosprieda, ka viņam garšo pieniņš tikai no vienas krūts. Ar otru viņš tikai spēlējās, vai apkārt grozījās. Izmēģināju dažādas guļas, lai mazo pierunātu - nekā. Biju spiesta pati atslaukt pienu, lai tas neiet zudumā. Izveidoju labu piena banku. Bet dēluks nav sajūsmā par mākslīgiem knupīšiem. No pudelītes dzer tikai tad ja mamma nav redzama, bet vēderiņš tiešām izsalcis. Noder tikai, ja man kur jāiziet uz ilgāku laiku vienai, kas gan negadās bieži.

Un tā nu mana "noniecinātā" krūts pamazām padevās un "aizmiga". Pati taču nevaru tik labi atslaukt kā mazais ņammātājs. Tad nu tagad vizuāli izskatos mazliet savādi - ar vienu mazu, bet otru lielu krūti. Varētu jau sava izskata pēc atteikties no krūts barošanas, lai viss manī atkal būtu līdzsvarā. bet mazajam ir tikai nepilns pus gadiņš, un mammas piens viņam vēl ir vajadzīgs. Un neesmu tāda egoiste, lai liegtu bērniņam to, kas viņam ir nepieciešams. Mazliet varu pagaidīt, jo arī ar vienu krūti ēdināts, mazais ir ļoti omulīgs un dzīvespriecīgs.

Uzzini vairāk par krūts zīdīšanas stāstu konkursu ŠEIT!