Arī mūsu mājās maziņš staigātājs!

Arī mūsu mājās maziņš staigātājs.

Skatos, ka staigātāju klubiņā šobrīd diezgan pakluss. Lai šo klusumu nedaudz mazinātu, tajā ar maziem, dipošiem, vēl mazliet nedrošiem solīšiem iečāpo Ernests.

Nu jau kopš marta arī mēs speram solīšus un mēģinām staigāt,  jāsaka, ka katru dienu izdodas arvien labāk un labāk.

Cik gan daudz tādam mazam cilvēciņam jāiemācās tik īsā laikā. Velties... rāpot, sēdēt, piecelties kājiņās, stāvēt, visbeidzot staigāt.

Ir tik neticami, ka vēl pirms 10 mēnešiem mazais tikai gulēja un ļāva , lai mamma mazo cilvēciņu aprūpē, bet tagad jau pats braši soļo pāri istabai, runā savā valodiņā, pats spēlējas ar rotaļlietām un dara pats savus mazos nedarbiņus.

Redzot mazos solīšus mani kā mammu pārņem liels prieks un lepnums, bet tai pašā laikā paliek arī nedaudz skumji, ka mazulis jau izaudzis un laiks tik ātri pagājis.

Kad bērniņš rāpo, viņš izskatās vēl mazs, bet, kad pieceļas kājās un sāk staigāt, jau tik LIELS.

Nu ko...

Mazā staigātāja lielie piedzīvojumi ir sākušies...

Bet par tiem nākamreiz.