Arī bērniņam vajag laiku tikai sev!

Kāda māmiņa ir ļoti uztraukusies par to, ka nespēj mazuli atstāt vienu ne uz mirkli, kā arī - viņai grūti pieņemt domu, ka pakāpeniski bērniņš kļūst patstāvīgāks. Atrast atbildes uz šiem jautājumiem palīdzēs psiholoģe Diāna Zande.

JAUTĀJUMS

Nemāku pateikt - tas ir labi vai slikti, bet mani nomoka šāds jautājums. Man ir tā, ka nevaru atstāt meitiņu mājās ar kādu un ar mierīgu sirdi doties kaut vai uz to pašu veikalu. Nav jau man doma tāda, ka ar viņu kāds netiktu galā, bet vienkārši pašai bez viņas ir grūti.

Ja viņa paliek mājās un man jādodas prom, tad visu laiku uztraucos par viņu. Ikdienā es ar meitiņu pavadu 24 stundas diennaktī un 7 dienas nedēļā. Vispār visādā ziņā uztraucos par katru sīkumiņu, kas mazliet citādāk notiek (tas viss sākās pēc tam, kad ar meitu mēnesi pavadīju slimnīcā, ar ļoti smagu saslimšanu smagā stāvolkī). Mums, paldies Dieviņam, stāvēja klāt kārtīgs sargeņģelis un mēs slimīcu pārslimojām bez sekām, kaut gan varēja arī būt sekas, kas skartu visu atlikušo dzīvi. Diezgan nežēlēlīgi...

Kopš visa tā notikuma vispār vienīgais,- labprāt atstāju meitiņu, ejot dušā, citi gadījumi principā ir tikai tad, kad citas iespējas nav. Es nezinu, vai tas ir slikti vai labi.

It kā jau varbūt vajadzētu pašai arī kādā brīdī izskriet galvu pavēdināt. Bet kaut kā nevaru. Vēl joprojām baroju ar krūti un vienīgi ar krūti (meitiņai 4 mēneši). Arī, ja iet runa par piebarošanu (dārzeņi un tādas lietas), kaut kā vēl nevaru pieņemt to domu, ka viņa varētu palikt kaut cik patstāvīgāka, kad es viņai vairāk tik ļoti nebūšu vajadzīga. Laikam visu es pārāk pārāk ņemu pie sirds, bet palutinājusi esmu meitiņu arī sakarā ar slimošanu, jo gāja grūti, tiešām grūti. Varbūt tas ir pie vainas. Es nevaru saprast, kā lai pārvar visu šo? 

Atbild psiholoģe Diāna Zande:

Ar krūti var mierīgi ēdināt līdz 6 mēnešiem un tad sākt domāt par pakāpenisku piebarošanu - šis jautājums vēl nav aktuāls.

Es māmiņas vēstulē sadzirdu to, ka māmiņa uztraucas nevis par to, kas reāli notiek, bet par to, kas varētu būt vai varētu būt bijis (par iespējamām, bet neesošām sekām pēc slimības).

Māmiņas spriedze rada tā saukto pāraprūpi, kad mammai šķiet, ka mazulis ne uz mirkli nedrīkst būt viens. Tas ir aplami, jo pat mazam zīdainītim nepieciešami mirkļi, kuros viņš ir viens un var savā nodabā pētīt - tā viņš izzina dzīvi. Ja visu laiku blakus ir mamma, kura turklāt vēl uztraucas, vai viss ir labi, mazulim pamazām var izveidoties izjūta, ka pasaule ir nedroša vieta un vislabāk ir turēties mammai pie brunčiem.

Būtu jauki, ja laiku pa laikam māmiņa atvēlētu brīdi sev - dotos vingrot, pastaigā, ciemos (varbūt, reizi nedēļā vai divas) - bērniņam vajag mammu, kas sevi regulāri "piepilda", jo tikai no pilna trauka kaut ko var dot otram.

Tai pat laikā, pirmie trīs mēneši ir tas posms, kurā mammas izjūt ļoti ciešu piesaisti pie sava mazuļa, un tas ir apsveicami, jo sekmē kontaktu, mammas spējas izprast bērniņu, tuvības sajūtu. Tomēr - jāatceras, ka svarīgi, lai bērniņam ir kaut nedaudz vietas, kur būt bez mammas..

UZDOD SAVU JAUTĀJUMU PSIHOLOGAM!

Aicinām piedalīties pētījumā par sajūtām, kļūstot par vecākiem! 

Lai būtu iespējams veikt kvalitatīvu darbu, nepieciešams ļoti  liels skaits ģimeņu, kuras ir ar mieru piedalīties aptaujā, kura notiks trijos etapos – pirmais – grūtniecības trešajā trimestrī, otrais – 3 mēnešus, bet trešais – 6 mēnešus pēc dzemdībām. Aptaujas ir konfidenciālas, individuālie dati netiks izpausti, tie tiks analizēti tikai apkopotā veidā. Jūsu epasti netiks izmantoti nekādā citā veidā, kā tikai šī pētījuma anketu nosūtīšanai. Katra aptauja ietver vidēji 60 – 70 jautājumu, un atbildēt var 10 – 15 minūšu laikā. Ja Jūsu ģimene (ABI partneri) piekrītat piedalīties visos pētījuma etapos un šobrīd rit grūtniecības 3. trimestris, lūdzu, rakstiet man dizande@inbox.lv  , lai es Jums varētu nosūtīt 1. aptauju komplektu un pastāstīt par tālākajiem mūsu sadarbības soļiem.