Ar kādiem pārdzīvojumiem saskaras bērni 4 un 5 gadu vecumā!

Sākot ar četru gadu vecumu saskarsme ar vienaudžiem kļūst ar vien patīkamāka, svarīgāka un nepieciešamāka tā ieņemot ar vien lielāku nozīmi četrgadnieka dzīvē.  Bērni ļoti uzskatāmi izvēlas spēlēties kopā ar vienaudžiem un reti izvēlas spēles vienatnē vai ar pieaugušajiem.

Psiholoģe un māmiņa Baiba Griščuka

Tāpat līdztekus vajadzībai spēlēties kopā ar vienaudžiem, 4-5. gadu veciem bērniem parādās arī vajadzība pēc  vienaudžu atzīšanas, cieņas un novērtējuma. Šī ir pilnīgi dabīga vajadzība, bet tieši  šīs vajadzības apmierināšana rada daudz problēmu bērnu starpā, kas kļūst par iemeslu biežajiem konfliktiem starp viņiem. Bērni no visas sirds cenšas pievērst sev citu bērnu uzmanību, viņi ļoti cītīgi vēro citu bērnu skatienus, mīmiku, kas varētu paust to kāda ir vienaudžu attieksme pret viņiem. Ja citi bērni viņiem pārmet kaut ko, vai ir nevērīgi pret tiem, tad tie demonstrē apvainošanos. Bērnam šajā vecumā vissvarīgākais ir izteikties pašam, darīt kaut ko pašam, bet iniciatīvas no vienaudžu puses reti tiek atbalstītas. Ļoti spilgti to var pamanīt tajā brīdī, kad starp diviem 4-5 gadniekiem tiek uzsākts dialogs, kas īstenībā nemaz nav iespējams, jo viņi ir labi iemācījušies runāt un izteikties, bet nemaz nemāk vēl uzklausīt otru cilvēku.

Tajā brīdī, kad 4-5. g.v.b. uzsāk sarunu, tad tā sastāv no tā ko viņš māk, ko var, ko ir paveicis, bet it nemaz netiek dzirdēts tas, ko saka otrs sarunas biedrs. Tas ko bērni šajā vecumā dara bieži izklausās pēc lielīšanās vai nu ar savu mantu, vai prasmēm, vai viedokli. Vissvarīgākais šajā vecumā ir nevis tas, ka bērns kaut ko māk vai, ka viņam kaut kas ir, bet gan tas, ka viņš to var nodemonstrēt vienaudzim. Un parasti tas tiek darīts ar mērķi, lai vismaz vienā jomā, ja ne visās pārspēt savu partneri. Ja bērnam ir kāda burvīga lieta vai notikums, tad tā zaudē vismaz pusi no savas burvības, ja to nevar parādīt nevienam.

Laikam jau visa atslēga slēpjas tajā, ka mazajam bērnam ir ļoti nozīmīga pārliecinātība par to, ka viņu mīl un ka viņš ir vislabākais. Bieži jau vien mājās bērns šo uzmanību saņem, viņš tiek gan mīlēts, gan atzīts par pašu labāko, bet grūtības rodas tad, kad bērns nonāk starp vienaudžiem, jo bieži vien tajā vidē tas  vairs nav tik viennozīmīgi. Jo vienaudži ir tā vide, kurā bērnam nākas sevi pierādīt kā labāko un vienreizīgāko un pieņemšana, atzīšana  vairs nenotiek pats par sevi kā tas ir ģimenē. Un lai bērnu šajā vecumā atzītu cits bērns, tam kā atribūti der jebkas – tās var būt bantes, lelles, čības, robots u.c. Un ja tev ir kas īpašs, tad vienaudzis ir tieši tas, kas to varētu novērtēt.

Var jau secināt, ka patiesībā jau 4-5 gadus vecs bērns saskarsmē ar citiem bērniem pirmkārt, jau redz pats sevi: jo citi ir domāti tam, lai būtu iespēja sevi ar kādu salīdzināt un lai redzētu attieksmi pret sevi. Bet pats vienaudzis ar viņa interesēm, attieksmēm, vērtībām nav nozīmīgs, tas netiek  pamanīts un uztverts, nu pareizāk sakot tiek pamanīts tikai tad, kad sāk traucēt vai uzvedas kaut kā tā kā viņam nepatiktu.

Un tajā brīdī, kad kaut kas nepatīk, var izskanēt tāda frāze kā „negrūsties stulbeni”, un ar šādiem izteicieniem var saskarties pie katra mazākā iemesla. Šie izteicieni parasti šajā vecumā tiek lietoti atklāti, ļoti spontāni un patiesi. Bet tas ko vienaudzis gribētu ir pavisam kas cits. Un tas ir tik vienkārši, tā ir tā pati atzīšana, pieņemšana un uzslava no vienaudžu puses. Tieši tas ir pats grūtākais šajā vecumā – iemācīt bērnu uzslavēt citu vienaudzi. Tāpēc arī viņi bieži strīdas.

Ir vel arī tādas grūtības kā bērnu neveiksmēm, ko viņi ļoti vēlas noslēpt no saviem vienaudžiem. Kā arī ļoti grūti pārcieš ja kāds tās atklāj. Šis ir tas vecums kurā bērni tā pa īstam pirmo reizi dzīvē saskaras ar konkurenci un sacensības garu, ko arī no sirds pārdzīvo. Bērni ļoti cītīgi vēro viens otru un  pamana gandrīz katru neveiksmi un veiksmi, viņi ik dienas vērtē otru bērnu un salīdzina to ar sevi. Bet tas nozīmē arī ļoti cītīgu pieaugušā uzvedības vērošanu un varētu teikt, ka viss tiek pamanīts līdz sīkumam - ko saka un ko dara pieaugušais saistībā ar vērtējumiem un izteikumiem par pašu bērnu vai kādu no vienaudžiem. Katrs pieaugušā izteiciens vai skatiens, kas pauž vērtējumu tiek pamanīts. Reizēm citu bērnu veiksmes un uzvaras var radīt bērnos bēdas un pārdzīvojumus, bet neveiksmes var izraisīt patiesu prieku un sajūsmu. Tieši šis ir īstais vecums kurā tā pa īstam pret vienaudzi parādās tādas smagas emocijas kā skaudība, greizsirdība, aizvainojums. Un laikam jau šobrīd ir viegli saprast kāpēc bērni šajā vecumā tik daudz konfliktē, strīdas un vēlas būt viens par otru labāki.

Šajā vecumā bērni vairs nemeklē to kas viņiem ir līdzīgs, bet viņiem ar vien nozīmīgāks paliek tas, kas viņus atšķir no citiem bērniem. Tāpēc bieži viņi lielās, mēģina sevi parādīt un konkurēt viens ar otru. Un bieži vien ir sastopami bērni, kas no tā, ka kāds viņus pārspēj ne pa jokam cieš. Un ja bērns tiešām tā cieš, tad tas var radīt ļoti nopietnas problēmas un saslimšanas. Un lai tas nenotiktu ir ļoti liela uzmanība jāvelta bērna emocijām un īpaši skaudībai, greizsirdībai un lielībai. Šajā vecumā to var izdarīt izmantojot spēli!

Jā, šis vecumposms izceļas arī ar lomu spēļu spēlēšanu un šīs spēles protams ir kolektīvas, jo laikam jau grūti ir iedomāties bērnu spēlējam lomu spēles vienatnē. Līdz ar to, ka lielākai daļai bērnu lomu spēles ir ļoti mīļa un svarīga nodarbe, tās ir arī ļoti labs veids kā mācīt bērniem dažādas prasmes. Lieliska iespēja ir mācīt bērniem ieklausīties vienam otrā, jo lai šīs spēles varētu spēlēt ir nepieciešams veidot darījuma attiecības. Tas nozīmē, ka ir jānonāk pie vienādiem spēles noteikumiem. Līdz ar to bērni ir spiesti mācīties ne tikai stāstīt, ko vēlas bet arī uzklausīt citu bērnu vēlmes. Lai varētu sasniegt kopīgo mērķi, bērni mācās cienīt viens otra spējas, kopējā rezultāta iegūšanai. Katram spēles dalībniekam ir sava svarīgā loma. Lielākā daļa lomu spēles ir veidotas tā, lai būtu pa pārīšiem, jeb partneri – (dakteris – slimnieks); (pārdevējs – pircējs) u.c.. Lai lomu spēle varētu eksistēt ir jāievēro otrs cilvēks, jāsadarbojas ar viņu un bieži vien jānonāk pie vienādiem spēles noteikumiem.

Un jo vairāk bērni spēlē lomu spēles, jo mazāk viņi vēlas apliecināt sevi un būt labākie vienaudžu acīs.  Līdz ar to ar vien svarīgāka paliek spēle, ko viņi var spēlēt kopā ar vienaudžiem. Jo vairāk bērni kaut ko darīs kopā, kopēju mērķu sasniegšanai, jo mazāk viņiem būs nepieciešamība būt pašiem labākajiem.

Tad kad bērni ir iemācījušies spēlēties un viens otru sadzirdēt, tad varētu teikt ka bērni ir iemācījušies draudzēties. Un parasti tas ir nākamais solis jeb 6-7 gadu vecums.

Baiba Griščuka

Lasi Baibas blogus arī šeit!