1.uzdevums: gremdējos bērnības atmiņas.

Sveikas!

Šī projekta pirmā tēma – bērnības rotaļlietas, šobrīd ir tieši tas, kas man ir vajadzīgs – gremdēties bērnības atmiņās. Dzīve ir metusi tādus kūleņus, ka pieķeru sevi pie tā, kā gremdējos atmiņās un arvien biežāk.

Mani audzināja mammīte, vecāki izšķīrās, kad man bija nepilni divi gadiņi (tā mamma stāsta). Taču ticiet vai neticiet, man ir dažas bērnības atmiņas vēl no tā laika, kad mani vecāki bija kopā. Un tādas ir divas.

Pirmā. Ir rīts, vecāki vēl gulšņā, bet es spēlējos. Spēlējos ar velkamu oranžu ezīti. Man viņš likās gana liels, kaut pieļauju, ka realitātē viņš nemaz tik liels nebija. Šķiet, ka viņam bija jādur formiņas uz adatām, bet liekas, ka tās jau tajā laikā bija pazaudētas :)

Un otrā atmiņa, kas ir tik īpaša. Tētis atbrauca mājās ar lielu kasti (kāda man tā izskatījās). Viņš kasti bija nolicis koridorā. Velkot nost kurpes (es pat tās atceros – tās tajā laikā bija ļoti modē), jautāja – uzmini, kas tur ir iekšā?! Tā kā es ļoti gribēju ragavas (es atceros, ka gribēju), tad teicu, ka ragavas. Bet tētis teica, ka nē. Un iekšā bija leļļu rati! Skaisti, tumši zili leļļu rati. Ne jau mazie, bet tie ar kulbu. Uzreiz tika kārtoti paladziņi un lelles. Atceros kā braukāju ar šiem ratiem ilgi. Protams, ka tajos tika vizinātas ne tikai lelles, bet arī kaķis. Šī atmiņa man ir ļoti nozīmīga, dažādu iemeslu dēļ, ļoti mīļa un tuva.

Protams, ka kā jau Padomju bērnam, man bija arī koka zirdziņš. Atceros kā šūpojos tajā, kā mēdzu to griezt otrādi un kāpt tajā savā manierē. Un tagad mana meita šūpojas tādā pašā! Katru reizi, kad viņa tajā šūpojas, atceros kā es to darīju savā bērnībā.

Protams, ka man bija arī leģendārās gumijas mantas – zvēri. Mūžīgi atcerēšos tās svilpītes, kuras bija zvēriem apakšā. Mēdzu viņas ņemt ārā un pūst atsevišķi. Šīs mantas ir gan izdāļātas, gan ir saglabājušās līdz mūsdienām. Taču man bija arī tās mīkstās mantas. Arī tādas, kuras, pagriežot izdveš rūcienu.

Vispār biju tāds bik tehnisks bērns. Mani vienmēr interesēja, kas Lācītim vēderā :) Tieši tāpat mēdzu braukt ar savu Spārīti bez sēdekļa un būt ar eļļu nosmērētām rokām :D Jā, Spārīte bija ļoti labs sabiedrotais manā bērnībā. Man ļoti patika.

Manā rotaļlietu arsenālā nebija spēles ar begemotiņiem, kas apēd bumbiņas, un citas tā laika foršās spēles. Bet vai man bija garlaicīgi? – nē! Es daudz krāsoju grāmatas, lasīju Donalda Daka komiksus, kas bija kaut kas Wow!

Tā kā esmu dzimusi pagājušā gadsimta 90tajos gados, tad tas jau bija tas laiks, kad sāka parādīties „importa” preces. Arī rotaļlietas. Man bija leģendārais Segas brālis (vai māsa) Zhilitons. Ai, tas tik bija prieks. Vēl tagad atceros, kā devāmies to ar mammu pirkt. Es pat atceros cenu – 15ls un vietu, kur to pirkām – tajā laikā bija pilns ar tirgiem jeb tā saucamajiem Uteņiem. Ui, Žilitons bija mans draugs ilgus gadus, tas nekas, ka jau pultīm pogas bija ar skoču pielīmētas. Tas joprojām ir manā īpašumā un joprojām strādā!

Un kur nu vēl bez bērnības klasikas – Kinderolu mantiņām! Tās tika īpaši krātas. Un mūžam atcerēšos to vilšanos, kad tajā dzeltenajā olā atradu metāla zaldātiņu!

Tāpat vienmēr atcerēšos pirmās kožļenes, kas ienāca mūsu dzīvēs. Vienmēr atcerēšos kā viņas pirkām, kā kāds bija izdomājis, ka tās, uz kurām ir uzraksti ķīniešu valodā, ir indīgas :D Ziniet, tagad smiekli nāk, bet toreiz, kad teicu mammai, ka tādu neēdīšu, gan smiekli nenāca. Protams, ka arī "faņķiki" tika izmantoti.

Paldies, par šo iespēju gremdēties bērnības atmiņās! Šīs atmiņas ir tik lieliskas un reizē arī liek saprast cik mēs bijām naivi un jauki bērni!

Aab

Augam un rotaļājamies kopā ar Huggies Super Dry: pirmais uzdevums