"Uzmini, kas tur ir iekšā!"

Pirms kāda laika izlasīju tekstu – „Tēti, es atradu princi, bet tu vienmēr paliksi mans karalis!” Un tas ir tik mīļš un izjusts. Uzreiz šo iedomājos par savu meitu un vīru – tas ir par viņiem!

Es gan šādus vārdus nevaru teikt par sevi un manu tēti, bet ir bērnības atmiņas, kas manā atmiņā ir iespiedušās tik ļoti dziļi, ka atceros līdz sīkumam.

Kādu dienu, kad man varēja būt kādi gadi 2 vai pat mazāk, tētis ieradās mājās ar lielu kasti. Mamma stāvēja virtuves durvīs un smaidīja. Viņš āva nost savas kurpes, kas bija tā laika stilīgie apavi – kaut kas līdzīgs mokasīniem ar diviem tādām kā skaru pušķīšiem katrai kurpei, smaidīja un uzdeva man jautājumu – „uzmini, kas tur ir iekšā!” Kā toreiz atceros, ka es ļoti gribēju ragavas. Taču tas bija siltais gadalaiks, tad jājautā kāpēc es gribēju ragavas?! Teicu „Ragavas!” Tētis atbildēja, ka tās nav ragavas. Tajā lielajā kastē (kas man likās liela) bija leļļu rati! Zili un lieli. Ne tie mazie, kuros pats vari iesēsties un mana meita to arī dara, bet gan lielie – ar kulbu! Tumši zili, ar baltu iekšpusi, ar zilu kāju pārsegu, ko klāt virsū, jumta daļa locījās gluži kā īstiem ratiem, uz roktura baltā gumija, skaisti, tie nebija no prastajiem. Audums nebija no auduma, bet gan kā gumija/darmantīns, kaut kas līdzīgs, viss kārtīgi iztapsēts. Es neatceros sīkumus, bet nākošais, ko atceros, ka mamma grieza paladziņus, un es tos liku kulbā, kur guldīju lelli. Un melnie pumpējamie gumijas riteņi varēja vizināt ratus pa divistabu dzīvokli. Ratos lelles vizinājās ne tikai pa dzīvokli, bet tika arī vestas ārā, noteikti arī uz tuvējo parku. Rati bija pietiekami lieli, lai es tos varētu vadīt kā mamma.

Laika gaitā rati savu izskatu nemainīja, mainījās tikai tas, ka tētis nedzīvoja kopā ar mums. Mani vecāki izšķīrās, kad biju pavisam maza, tāpēc varu tikai spriest, ka man bija mazāk par 2 gadiem. Rati turpināja savu dzīvi, gan vizinot lelles, gan Padomju laika lāčus, kaķus un arī mūsu dzīvo kaķi! Dzīvais kaķis gan mēdza pret to protestēt, bet lielākoties nelikās ne zinis – tā bija arī viņa viena no mīļākajām guļvietām.  

Augu es un rati vairs nebija tik aktuāli. Kad biju jau krietni liela (tīņu gadi), rati tika nodoti nākamajai paaudzei – radiniecei. Par tālāko ratu dzīvi neko nezinu. Bet manā dzīvē šiem ratiem bija īpaša vieta. Es pat nezinu kāpēc man tieši šī aina ar lielo kasti ir tik ļoti iespiedusies atmiņā, varbūt tā tas bija lemts – atcerēties pat sīkumus (līdz sīkumam atceros tēta kurpes), kas man sagādāja prieku, un tēti! Tas bija neviltots prieks un domāju, ka arī no viņa puses bija tieši tāpat. Diemžēl manai meitai, savai mazmeitai, viņš vairs nevar uzdāvināt līdzīgu atmiņu, jo tētis ir palicis atmiņā un piemiņā. Bet vienmēr ar mani kopā būs šī laimīgā atmiņa, kas uzsit kamolu kaklā un liek atcerēties to bērnības prieku un tēti.

Diemžēl nekur nevaru atrast kādu bildi, lai parādītu kā izskatījās mani rati.

Aab