Klinta guļ blakus. Nākošnedēļ mums ir 4 ārsti, bet martā kārtējā rehabilitācija, tad atkal ārsti un atkal jau rehabilitācija, meitiņa noteikti būs pārgurusi, niķīga un gribēs mājās, taču mums ir jācīnās, lai būtu labāk.
Nesen saņēmām arī otrās magnētiskās rezonanses rezultātus, kuros manu sirdi sadragāja vārdi par smadzeņu daļas atrofiju, ko neirologi (bijām jau pie 3) skaidroja ar grūtām dzemdībām, laiku pirms un pēc tām.
Vai tas nozīmē, ka vainīga esmu es?
Es biju tā, kurai Klinta uzticēja sevi, es biju tā, kurai bija jādzemdē un tikai un vienīgi es biju tā, kura visu sabojāja. Jā, vainīga esmu es!
Kāpēc teicamniece? Es darīju visu, ko ārste lika, saudzēju sevi, kad ārsti lika 4 mēnešus gulēt un iet ne tālāk par tualeti. Nekadd dzīvē nebiju pat mēģinājusi smēķēt, nelietoju alkoholu nedz gadu pirms Klintas plānošanas, nedz grūtniecības laikā, turējos pa gabalu no ķīmijas, ēdu veselīgi, izvairījos no visa, kas Klintai kaut nedaudz varētu kaitēt, atteicos no ceļošanas, iemīļotā skvoša, runāju ar meitiņu un klausījos klasisko mūziku.
Un kursi, jā, pareizas elpošanas kursos visu zināju un pratu izcili, ticot, ka man izdosies...
Kāpēc tam visam nebija jēgas?
20. grūtniecības nedēļā es vairs nespēju izturēt sāpes nierēs (hidronefroze abās pusēs), piekrītot dzert antibiotikas. Ārste solīja, ka šīs zāles Klintai nekaitēs, taču tas nelīdz sirdsapziņai pārmest to, ka es taču varēju būt stiprāka un izturēt.
39.nedēļā es pamodos, paziņojot vīram, lai neņem vērā, ja sākšu niķoties, jo slikti jūtos. Viņš ieteica pamērīt spiedienu, būdams pārsteigts par manu negaidīti slikto pašsajūtu uzreiz pēc miega. 180/100. Mēs saucām ātro palīdzību, nonākot Stradiņos. 2 dienas spiediens nekritās zemāk par 150/90, vairs nejutu Klintas kustības un lūdzos USG. Klintas ārste piekrita, USG laikā paziņojot, ka meitiņai ir sirds defekts un steidzami jāpārdur ūdeņi. Sekoja dzemdības, spiešana bez rezultāta, mani lūgumi pēc ķeizara vai iegriezuma, kas ārstei tikai lika skaļi pamācīt, ka visas citas dzemdē pašas, tāpēc arī man jāsaņemas. Bet es nevarēju. Ilgi nevarēju.
Klintai pie galviņas bija pievienots vadiņš, lai sekotu līdzi viņas pašsajūtai. Tā pasliktinājās. Vecmāte iegrieza, bet man vairs nebija spēka. Ārste atnesa vakuumu un meitiņa tika izvilkta. Es biju sliktākā māte pasaulē, kura nevarēja pati piedzemdēt meitu.
Vecmāte atzina, ka iegurnis bija šaurs, bet Klintas galva neierasti liela, mans ģinekologs šausminājās par ārstiem, kas neveica ķeizaru, zinot par spieienu, nieru problēmām, tūsku un Klintas izmēriem, taču tam visam nav jēgas brīžos, kad Klinta guļ blakus, bet es apzinos, ka esmu vainīga tajā, ka viņai ir jācieš. Viņa man uzticējās, bet tieši es biju tā, kura izgāza svarīgāko uzdevumu katras māmiņas dzīvē.
Paldies par veselības vēlējumiem mazajai!
Saraudināji mani... Lai veselība mazajai zaķenei. Šķiet, ka ķeizaru striktā ierobežošana LV ir nākusi tikai par sliktu. Kā tā var būt, ka usg skaidri redzot bērniņa veselības problēmas vēl liek viņam pašam piedzimt...
Nešausti sevi, tu ne pie kā neesi vainīga! Šajā situācijā ārstiem bija jārīkojas operatīvāk. Man arī izmantoja vakuumu, kā dēļ bērnam bija hematoma, uz galvas milzu puns, ko ķirurgs vēlāk pārdūra un izsūca ūdeni. Turklāt vakuums nelīdzēja, bija ķeizars (tātad bērniņu par velti samocīja). Nu vismaz pēc tam mazajam bija viss kārtībā. Domā pozitīvi, jo mazā jūt tavas emocijas. Lai jums viss izdodas un atceries - tu savam mazulītim esi pati vislabākā mamma!🌷
Tu neesi ne pie kā vainīga. Tu darīji to,ko uzskatīji par pareizu. Tu darīji tik,cik varēji. Veselību tev un meitiņai!!!
Paldies! Ļoti ceru, ka tas viss mums arī piepildīsies!
Stradiņos
Pēc vakuuma pielietošanas arī Tavam bērniņam bija sarežģījumi? Vai ir palikušas kādas sekas? Ļoti meklēju kādu pozitīvu pieredzes stāstu par vakuuma izmantošanu, bet pagaidām izskatās, ka tādu ir pārāk maz.
P.s. Kur dzemdeji?
Nu saja gadijuma tiesam bija javeic keizars. Sevi variet nesaustit. Lai meitina veselojas!
Es pilnīgi saprotu kā jūties, jo arī es tā jūtos, jo man pašai dzemdībās tika pielietots vakuums. Pārmetumi sev - tas laikam vilksies mūžīgi un nepārtrauktais uztraukums par bērna veselību, visur saskatot savu vainu. Bet zini, ir jāsaņemas un jāiztur! Paldies par šo rakstu. Turies, un mīli savu meitiņu ļoti!