SuperBēbis 2020: Kad viss nav ideāli

Tā nu es šo gara darbu rakstu ģērbusies ne pārāk svaigā džemperī, puķainās trikotāžas biksēs, kuras pirms 7 gadiem pirku tirgū un ar pienu aptraipītā krūšturī. Uz galvas man ir nemazgāts matu ērkulis, kas kliedz pēc krāsošanas un mīlestības, bet zem acīm ir tādi loki, ka varu taisīt selfijus un rādīt maziem bērniem, lai tos biedētu. Vīrs šorīt ieguva imunitāti pret modinātājiem jeb aizgulējās un jāsaka, ka pēdējās divas naktis mums atsauca atmiņā trakos ballīšu laikus, kad pēc nakts uzdzīves varēja iet uz lekcijām, tik šoreiz mans darbs ir Odeta, bet vīram viņa ierastais darbs.

Tagad jau man nāk ironisks smaids, bet nenāca, kad vecākais bērns izdomāja pievemt vecāku gultu. Tā nu sanāk, kad ir ieēsts kas slikts un jāatsakās no dārziņa gaitām. Pienāca tas mirklis, kad man jāpaliek mājās ar diviem bērniem - zīdaini, kuram ir piena krīze un nepārvarama vēlme dzīvoties tikai krūšu sabiedrībā, un pusslimu četrgadnieku, kura uzvedība un izturēšanās pārspēj jebkuru drāmu. Bet tā ir īstā dzīve, kad nav tikai balts un skaists. Tad nu sev nosaku, ka tas viss ir pārejoši un daru, kas jādara. Visticamāk, ka Edijs vakarā mani ieraudzīs zombija izskatā.

Man pašai ir mazliet grūti izvērtēt prioritātes. Šajā gadījumā nerunāju par globālām un svarīgām lietām, bet gan par tik elementārām kā dušā iešana, strādāšana, grīdas mazgāšana vai kafijas dzeršana. Par pēdējā punkta iekļaušanu vēl domāju, jo esmu iemanījusies dzert kafiju, kad bērns ir arī nomodā. Bet jā - nereti, kad Odeta guļ, es sāku bezjēgā kaut ko kārtot un berzt, kaut gan zinu, ka produktīvāk būtu mazliet pastrādāt, nevis tēlot ideālo mājsaimnieci. Bet, ja man jāuzturas savās mājās tik daudz, tad gribas, lai vide tomēr ir skaista. Kad ir apmierināts mans mazais iekšējais pedants, tad mēģinu vēl strādāt, kaut vai pusstundiņu, kamēr mazā priekšniece vēl guļ un nesteidzas mani sasaukt. Tagad, kad Odeta iemieg, es veidoju iekšējo dialogu (nereti arī skaļo) ar sevi - kas būtu svarīgākais un vajadzīgākais, ko pagūt pa šo brīvo laiku. Vai tā būs gulēšana, vai tā būs šūšana vai tā būs ēst gatavošana. Prioritāte uzvar!

Runājot par ēst gatavošanu - paldies mammai, paldies ēdienu kurjeriem, paldies vīram. Mēdzu pati gatavot ļoti vienkāršus ēdienus, kuri neaizņem daudz laika. Kaut vai uzvāru putru vecākajam bērnam vai lieku ēst cīsiņus. Mana mamma apgādā mūs ar zupām un saturīgāku ēdienu, kura gatavošanai vajag vairāk enerģijas, ēdienu piegādi izmantojam tad, kad neviens negrib gatavot. Ja gatavo vīrs, tad zinu, ka būs gaļa kombinācijā ar makaroniem vai arī pica. Neaizraujos ar svara zaudēšanas taktikām, tādēļ ēdienu nesmādēju. Šodienas piemērs arī bija "lielisks" - brokastīs siļķe kažokā, bet pusdienās aveņu sorbets. Man ir paveicies, ka Odeta nereaģē uz šādām lietām, tādēļ varu "izklaidēties" un šī izklaide saucās "ko varam atrast ledusskapī"

Iespējams, ka drūmais un agrīnais pavasaris atstāj savu ietekmi uz mani, tādēļ esmu mazliet melanholiskāka un ir dienas, kad nevēlos runāt. Tā tas mēdz būt, bez īpaša iemesla. "Izslimoju" savu sāpi un esmu atpakaļ uz ceļa. Ja jārunā par pēcdzemdību depresiju - man tāda nav, bet lieliski apzinos, ka šī problēma skar daudzus cilvēkus, tajā skaitā arī vīriešus, jo viņi arī ir pakļauti dzīves veida izmaiņām. Tā kā mans ieteikums būtu arī pavērot savus dzīves biedrus, jo jaunie apstākļi var ietekmēt dažādi. Cilvēki ir tik dažādi, arī savās emocionālajās izpausmēs.

Mana labsajūtas formula ir ļoti vienkārša - duša, miegs un fiziskās aktivitātes. Kā es gaidu to dienu, kad varēšu atsākt skriet. Uz lielu kilometrāžu es nepretendēju sākumā, bet savus ikdienišķos 5 - 8km es vēlētos noskriet. Tāpat arī ilgojos pēc intensīvas vingrošanas. Laikam man patīk sevi nodzīt fiziski, jo laimes hormoni izdalās ļoti intensīvi. Palieku daudz mierīgāka un lielākā harmonijā ar sevi. Dzeru arī vitamīnus, jo apzinos, ka B vitamīnu trūkums, magnijs un dzelzs, mani var būtiski ietekmēt. 

Nedēļas mazie prieki - 2h izrauties pie manikīra un 50 minūtes vienai pavadīt pārtikas veikalā. Lēni pētīt rīsu pakas, pēkšņi ir līdzvērtīga nodarbe SPA apmeklējumam. Jā, es mēdzu nogurt no bērniem un labprāt laiku pavadu pilnīgā vienatnē, tas ir normāli. It īpaši tādam introvertam kā man. 

Odeta ir vairāk sākusi ēst, tas nozīmē, ka lai pavairotu pienu, ir jāvairo pieprasījums. Pieprasījums ir bieža vēlme uzturēties pie krūts, kas ne vienmēr raisa labākās sajūtas, jo arī pati es nogurstu no šī stāvokļa. Jā, atklāti varu pateikt, ka jau trīs reizes vēlējos nopirkt maisījuma paku, bet atkārtojot krūts barošanas baušļus un vairojot sevī pacietību, esmu atteikusies no šīs idejas. Protams, jāskatās kāds ir bērna svars, bet iepirkto autiņbiksīšu kalni ātri sarūk un bērns kopumā ir mierīgs, tādēļ uzticos arī ģimenes ārsta rekomendācijām un turpinu pavairot pienu. Bet bažas par to vai man pietiek piens ir ļoti dabiskas, tās uznāk gandrīz katrai sievietei. Šo bažu gadījumā jāvairo sava pašpārliecinātība, ko daru arī es. 

Šajā posmā, man liekas, ka ir būtiski neieciklēties uz ideālo variantu. Jārēķinās, ka var nebūt laiks, var nebūt spēks vai kādu citu resursu, tādēļ jāatceras sava galvenā prioritāte - jaundzimušais. Pēc iespējas vairāk būt tuvumā un pēc iespējas vairāk aizmirst par ideāliem un standartiem, jo katrs cilvēks ir individuāls.