Cik skaisti ir iziet kopā ar ģimeni uz restorānu paēst, vai cik patīkami, kad esi super izsalkusi paķert sviestmaizi un apēst ikdienas skrējienā. Bet ne vienmēr tikpat viennozīmīgas ir emocijas kad runa iet par bērna barošanu vairāk vai mazāk publiskās vietās. 

3 bērni un 3 pilnīgi dažādas krūts barošanas pieredzes.

Vecāko dēlu baroju līdz 6 mēnešiem. Bija jauktā barošana. Pēc pārs komentāriem no apkārtējiem par barošanu vieglāk bija pateikt ka man nepietiek piens un publiskās vietās barot ar pudeli. Tagad saprotu, ka biju jauna, daudz vieglāk ietekmējama. Kad pavadiju dienu mājās, reizēm piena maisijumu devu 1-2 pudelītes vai nedevu nemaz, kad pavadiju dienu ārpus mājas labi ja 1-2 reizes dienā iedevu krūti. 

Otro bērnu baroju ļoti maz. Tikai mēnesi. Cīnijos, pati noraudājusies, bērns noraudājies. Nesanāca ne man ne viņai. Pēc krūts barošanas speciālistes teikuma : "Ja neribi barot, tā arī pasaki", atmetu ar roku. Tagad saprotu ka nevajadzēja. Bet laiku atpakaļ nepagriezīsi. 

Tagad baroju trešo mazuli. Par cik ar vecākajiem bērniem publiski barot sanāca maz, tad īsti piedzīvojumi šajā sakarā nebija. Tik vienreiz mani palūdza iet barot uz tualeti, uz ko tika palūgts "jaukajai kundzei" pašai doties uz labierīcībām baudīt maltīti.

Sākums briesmīgs. Krūts gali nobeigti, nedēļu baroju tikai ar vienu krūti, kamēr otru sadziedēju, bet biju apņēmības pilna. Mans bērns, manas krūtis, viens mērķis - barot mazulīti pašai cik vien tas būs iespējams.

Mazuli baroju pēc pieprasījuma. Tas nozīmē ka plānošana nav pašlaik mana stiprā puse. Reizēm viņa ēd ik pēc 2h, reizēm ik pēc 15 min, reizēm izēd vienu krūti un ķeras pie otras. Sakarā ar šo ne - grafiku 3 mēnešu laikā publiski barot nācies neskaitāmas reizes. Autobusa pieturas, parki, kafejnīcas, bibliotēka, pāri grāvim nogāzies koks, pludmale. Lai saglabātu privātumu cenšos nedaudz piesegties, bet karstumā tas īsti nestrādāja. Tāpat pludmalē nekāda ietīšanās dvieļos, šallēs utt neliekas vietā. Protams, nestaigāju ar kailām krūtīm apkārt, bet garāmgājēji lieliski redz/nojauš ko es daru. 

Pirmās reizes bija mulsinošas, pirmie aizrādījumi (pamatā no vecāka gada gājuma cilvēkiem) bija aizvainojoši. Likās ka jākaunas par to, ka baroju mazuli. Bet ar laiku pārliecināju sevi, ka viss ko es daru ir nodrošinu bērna dzīvībai tik svarīgo pārtiku, un bērna un manai psihei tik nepieciešamo kontaktu. Pat ja tas ir uz soliņa vai ceļmalā pie nokrituš koka (jo citur nebija kur apsēsties). Galvenais nodrošināties ar barošanai ērtu apģērbu. Sākumā kā traka ņēmu līdz šalles ar ko piesegties, bet sapratu ka vasarā ar tām ir karsti un neērti gan man gan mazulim. Tad nu pārgāju uz brīvi krītošiem krekliņiem, kuri dabīgi nedaudz piesedz barošanas procesu. 

Mazuļa barošana nav tikai fizisko vajadzību apmierināšana. Tā ir bērna mierināšana, ja viņš jūtas apmulsis, ja viņam kas sāp. Krūts barošana ir mammas un bērna saikne, kura, manuprāt, ir jānodrošina mazulim jebkurā brīdī, lai viņš spētu uzticēties lielajai pasaulei, kurā tik tikko ir ienācis, kurā viss ir jauns, interesants un reizē biedējošs.

Vēl viens, bet ne mazsvarīgs bonuss ir tas, ka krūts barošana arī vecākajiem bērniem liekas pilnīgi normāla un pašsaprotama lieta. Ceru ka šī pieredze ļaus manai meitai nākotnē brīvi pašai barot savus bērniņus, bet dēls būs tikpat atbalstošs un saprotošs arī savā ģimenē, kā viņš ir tagad. 

Mīļās dāmas, mammas: Esat lepnas ka barojat pašas savus mazuļus. Tas ka mazulis ēd ir tik pat dabiski kā tas, ka jūs pusdienojat. Jūs nekaunaties notiesāt pusdienu sviestmaizi uz soliņa, nav jākaunas arī mazuli ar krūti pabarot jebkurā publiskā vietā.