09.07 15:00-17:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 1
Šis bija manas pirmās un šobrīd vienīgās dzemdības. Tas notika 2023. gada novembrī.
Viss sākās ar to, ka mana grūtniecība nebija kā pasaku stāsts, tādēļ jau laicīgi ar dakteri lēmām par iespēju ierosināt dzemdības.
Biju sasniegusi gandrīz 38. grūtniecības nedēļu, satikos ar dakteri un nolēmām, ka tiekamies vēlreiz pēc nedēļas, kur apskatīsim tonīšus, piesaistīsim vecmāti, un visdrīzākais, lemsim par ierosināšanas datumu.
Tā nu vēl bez steigas dzīvojos mājās, pārkrāmēju somas nu jau laikam miljono reizi un vienkārši atpūtos. 29.novembrī jau no rīta pamodos sagurusi, sapampusi un dienas laikā vēl mocījos ar paaugstinātu asinsspiedienu. Tā nu diena gāja, vēl saņēmu ziņu ģimenes čatā "Vai tad mazais netaisās jau nākt pasaulē", uz ko atbildēju, ka šobrīd izskatās, ka nē, ka nesteidzās.
Pienāca vakars, vīrs ieradās no darba, pavakariņojām, nekas vēl neliecināja, ka jau turpmākajā naktī satiksim mūsu dēlu. Nu jau posos uz gultu, kad sapratu, ka kaut kas laikam tomēr nav kā vajag. Izlēmām aizbraukt uz slimnīcu, lai vecmāte apskatās mazo.
Vīrs jau nelielā stresā drošības pēc jau krāmē mantas mašīnā, kamēr es nesteidzīgi smejoties saku: "Nesatraucies, šīs noteikti nav dzemdības!" Ap plkst. 23 braucam uz slimnīcu, ārā ir sācies kārtīgs sniegputenis, braucot pa šoseju vienīgais, pēc kā varēja vadīties, bija stabiņi un barjeras ceļa malā, jo redzamība bija ļoti slikta.
Ierodamies slimnīcā pieliek tonīšus un paskaidro, ka viens cipars ir kontrakcijas un otrs ir mazā sirdspuksti. Tā nu es iekārtojusies uz kušetes, vīrs sēž uz krēsla kušetes galā un ik pa brīdim saka, ka kontrakciju cipars iet uz augšu, es vēl joprojām apgalvoju, ka nevar būt. Pēc aptuveni 40 min vecmāte paziņo, ka jā, process ir sācies, pēc apskates 1cm atvērums, lai braucam mājās. Taču beigās sarunājām, ka stājamies nodaļā, jo ja šādi turpina snigt, ja būs vajadzība, atpakaļ uz slimnīcu varam netikt. Tā nu ap plkst. 1 tiekam ievietoti pirmsdzemdību palātā, jo tā bija vienīgā brīvā vieta. Norunājām, ka iešu pagulēt, lai uzkrātu spēkus. Ap plkst. 2 ar paukšķi pārstrādā ūdeņi, knapi biju paspējusi iemigt.
Atkal toņi, lēnām progresē, bet vecmāte vēl nosaka, ka šobrīd nekur puika nesteidzās un gan jau gaidāms tikai no rīta. Tā nu plkst ir jau ap 4:30, saprotu, ka sāpes sāk palikt ļoti stipras, plānā vēl epidurālā, vīrs pasauc vecmāti, veic apskati, un šeku reku 9 cm atvērums. Sāk gatavot jau visu noslēguma daļai.
Kamēr viss tiek sakārtots, mēģinu pierast pie dzemdību soliņa, bet sadraudzēties nespējam, uzkāpju uz dzemdību krēsla un no vecmātes atskan vārdi, ka sagaidām kontrakciju un būs jāspiež, pirmās divas kontrakcijas vēl nespēju saprast, kā to pareizi izdarīt, gaidot trešo sakopoju spēkus un plkst. 5:26 dēls ir ieradies ar skaļu bļāvienu. Tā nu no iespējamas ierosināšanas, vēlmēm par epidurālo un nesteigu, dēls 38+2 nedēļās pašas spēkiem ir ieradies šajā pasaulē.
Smieklīgākais, ka dzimšanas laiku noteicu pati, jo sagadīšanās pēc pirmsdzemdību palātā (jo līdz dzemdību zālei nemaz netikām) bija apstājies pulkstenis, tādēļ pati paskatījos rokas pulkstenī, kuru biju aizmirsusi noņemt no rokas, un nosaucu piedzimšanas laiku.