Ilgi izsapņotā meitiņa klāt

Nu jau ģimenē esam četri! 
Gatavošanās dzemdībām sākās laicīgi, soma sen salikta, viss ar lielo brāli sarunāts (6 gadi) par to, ka viņam jāpaliek ar vecmammu, ka mamma ar tēti dosies uz alimnīcu, kad māsa nāks pasaulē. Viss pēc plāna, esmu gatava dzemdēt! Termiņš - 6.jūnijs, lai gan vecmamma ar stingru pārliecību saka, ka būs 4.

Kaut kā šis datums iesakņojas man zemapziņā, esmu gatava, mierīgu sirdi eju gulēt 3.jūnija vakarā... 

Naktī mostos vairākkārt...ap trijiem pamostos no tā, ka kaut kas slapjš gultā, nu nekas, grūtniecēm var gadīties, pēc laiciņa atkal tāpat, es tik nomaini veļu un guļu tālāk, bet nu jau sāk vilkt vēdera lejasdaļu, pirms 7 rītā tas pats, ceļos, nu jau slapjš notek gar kāju, aizeju uz tualeti, jā, tie bija ūdeņi.  Ceļu vīru, saku, būs jābrauc! Sāpes paliek stiprājas, nomazgājos, paēdu, vecmamma ar klāt, lai pieskatīto dēlu. 
Ap pusastoņiem ierodamies Jēkabpils slimnīcā, visas standarta papīru lietas, nu jau sāpes stipras, apskatot mani, ārsts saka, ka atvērums jau labs, tūlīt būs... un tad viss notika tik ātri... 5 stipras kontrakcijas un biju uz dzemdību galda. Plkst. 8.30 es apgūlos uz galda, 8.44 mūsu mazā princese bija klāt. Tas bija tik ātri, ka liekas - kā!? Vai tiešām es to paveicu tik ātri? Kad mazo uzlika uz krūtīm, bija tāds atvieglojums... Ko gan sieviete spēj paveikt, cik lielas sāpes un spēks vienlaicīgi! Bet kad lika izspiest placentu, nodomāju - ko, kāpēc atkal kaut kas jāspiež!? Negribu, nevaru! Bet tas tikai nieks, salīdzinot ar to iepriekšējo darbiņu... Protams, pie tik ātra procesa neizpalika plīsumi, to sašūšana likās kā mūžība, jo tepat blakus rokas stiepiena attālumā mani gaida meita - mana puķe Odeta. Paldies visam Jēkabpils slimnīcas Dzemdību nodaļas personālam - attieksme gan ar pirmo bērnu tur esot (arī tas dzemdību process bija tik viegls un ātrs) gan tagad LIELISKA!