Pirmslaiku dzimusi meitiņa.

Labdien!Gribu dalīties savas gaidību un prieka mirkļu sajūtās.Mana meitiņa bija un ir ļoti gaidīta mūsu ģimenē.Grūtniecība noritēja visai normāli izņemot tos brīžus kad veica trimestra skrīningus.Tas bija laiks kad mocīja neziņa,bailes,prieks,vilšanās ka kaut kas nebūs labi.Krustu šķērsu bija izlasīts par gaidību laiku,ar un ko reiķināties,kad un kas notiek.Tad nu galvā bija 100tām domu,kas būs,ko darīs,kā labāk meitiņu pasargāt.Tad nu jau pie 26nedēļas grūtniecības mans miers bija iestājies kaut daļēji,jo sākās citas raizes,kustību biežums,drēbīšu iegāde,ratu iegāde,un visbeidzot kā labāk mazo sagaidīt mājās.Dienas un nedēļas ritēja savu gaitu.

Līdz ko ienāca jau 30nedēļa.Kad sākās atkal raizes par ieduršanu sānos,biežākas galvas sāpes un visbeidzot kad jutu jau ka aizejot uz toleti parādas neizteiktu krāsu paliekas.Sazinājos ar savu uzraugošo ginekologu kas apstiprināja mazā meitiņa jau pagriezusies šķērsguļā un ka tas nospiežot nervus un ka pašlaik nekādu draudu nav redzami.Nākot mājās es sevi pieķēru pie domas ka es lūdzos lai mazā ir stipra,ka mēs ar tēti bezgala mīlam un gaidam un ka mūsu prieks un laime esi Tu mūsu mazā princesīte un ka mēs jau drīz satiksimies un ka tevi te visi gaida un mīl kā neviens.Nejaushi asaras pār vaigiem sāka līt jo tik ļoti mums ir gaidīta,sapņota un gribēta ,ka baidījos pazaudēt.

Pagāja jau vēl 3nedēļas un sāpes pastiprinājas krustos,likās ka sāpes ilgst mūžību kaut tās bija tikai pāris minūšu.Jau atkal sazvanīju dakteri man klausulē atskanēja viennozīgi brauc uz slimnīcu uz RDZN un es pat neaptvēru ka esmu jau ātro palīdzību mašīnā un ka mani ved ar domu uzsāk stimulēšanu.Nu tad vīram turot mani pie rokas,radās sajūta ka visa zeme man zem kājām sāk zust.Jo daudz ir runāts un rakstīts ka iznēsāts bērniņš ir pie 40nedēļas un tad var droši teikt bērns piedzimis laikus.

Bet man tā nebija,jo ritēja tikai 33nedēļa.Un es jau biju ģimenes palātā jo lūdzos vīram lai paliek jo man ir tik ļoti bail,ka viena nespēšu palikt.Man uzreiz uzsāka sirdstonīšu klausīšanos un iedeva pāris tabletes pēc kurām jau palika vieglāk.Tad ārsti kas nāca paskaidroja mēs uzsākam bērnam dot priekš plaušiņām.Gāja laiks un tad jau pēc pāris dienām mūs izrakstīja ar domu ka nu pēc divām nedēļām man jābūt klāt uz dzemdībām.

Tad nu šīs nedēļas pavadīju miera pozīcijā jo tā bija rekomendējusi vecmāte.

Tad nu es ar vīru biju klāt 35nedēļā un nāca pasaulē mūsu skaistā meitiņa ar ķeizargrieziena palīdzību.Paldies visiem un manam vīram kas lika man ticēt brīnumi notiek,un ka tagad apzinamies ka mazulīte ir patd pats svarīgākais uz šīs planētas un ka mēs nevienam viņu neatdosim un neatļausim kādam pāri darīt.Paldies visam RDzn ka atļāva mūsu pašu dārgāko ieraudzīt,un lika ticēt ka priekšlaikus mazulis,ir bērns no Dieva.

Paldies visiem.Un mēs jau iesoļojam tagad jau 6mēnesī.