Natālijas stāsts: Bērniņa zaudēšana dzemdībās

Natālijas stāsts: Bērniņa zaudēšana dzemdībās

22. Nov 00:00 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

Natālijai tikt pie otrā bērniņa nebija viegli, taču, kad grūtniecība iestājās, atklājās, ka gaidāmajam mazulim, lai arī ģenētiski viņš ir vesels, ir ļoti smags fizisks defekts - gigantiskā onfalocēle un Fallo tetrāde. Neskatoties uz diagnozi, Natālija bija nolēmusi bērniņu paturēt.

Uzticot savu stāstu Māmiņu Klubam, Natālija atklāj, ka, tiklīdz uzzinājusi par gaidāmā bērniņa diagnozi, uzreiz meklējusi informāciju, cik gan šī prognoze ir slikta. “Tobrīd pieņēma, ka tad, ja bērnam ir fizisks defekts, visticamāk, viņam ir arī kāda ģenētiska saslimšana,” stāsta Natālija, tomēr gan ģenētiskā analīzes amniocentēze, gan NIPT Latvijā, gan pilna eksomu sekvencēšana ārzemēs bija normas robežās.

Onfalocele - fizisks defekts (nabas trūce), kas  rodas vēdera dobuma orgānu neatgriešanās rezultātā no amnija dobuma caur nabas gredzenu. Omfalocele var saturēt jebkuru viscerālo orgānu. Trūces veidojuma lielumu nosaka tā saturs. Natālijas dēla gadījumā tās bija zarniņas un aknas, kas atradās omfalocēles maisiņā. Lai uzzinātu plašāku informāciju par gigantisko omfalocēli un Fallo tetrādi, Natālija to meklējusi ārzemju forumos, jo Latvijas resursos par to nebija informācijas.

Natālija atradusi informāciju, ka ārzemēs bērniņi ar šādu diagnozi piedzimst, viņus operē un bērni dzīvo, līdz ar to prognozes var būt dažādas, taču tās nav viennozīmīgas. “Protams, tas nav viegli. Lasot sapratu, ka ir mammas, kuras slimnīcā pavadījušas pat gadu, jo bērnam bijušas 6 operācijas. Man radās iekšēji jautājumi, vai gribu, lai mans bērns tam ietu cauri. No otras puses, kas gan es esmu, lai varētu izlemt, ka viņam ir vai nav jāmirst,” saka Natālija. Viņa norāda, ka bērniņam ar šādu diagnozi prognozes dzīvot nemaz nav tik sliktas, taču Latvijā ar šādiem bērniem nav pieredzes, jo šādas diagnozes gadījumā izvēlas mazuļus nesaglabāt. "Neviena no šīm diagnozēm (gigantiskā onfalocēle un Fallo tetrāde) nav nāves spriedums," piebilst Natālija.

Natālija runājusi ar ginekoloģi-dzemdību speciālisti Dinu Cepli, kura stāstījusi, ka var dzemdēt arī bērniņu, kurš nedzīvos, lai no viņa atvadītos un ļautu aiziet. 

Lai arī Natālijai jau iepriekš bija skaidrs plāns, kā viņa dzemdēs, brīdī, kad sākās dzemdības, viss notika pavisam citādāk nekā plānots. “Bija plāns, ka paņemšu savas mantas, aizbraukšu uz Dzemdību namu, kur uztaisīs analīzes, man veiks “ķeizaru”, jo pasaules praksē bērniņi ar omfalocēli dzimst tikai ar ķeizargrieziena palīdzību, lai bērnam būtu saudzīgāka ienākšana pasaulē. Viss būs viegli, skaisti un plānoti,” stāsta Natālija. Tomēr dzemdības sākās 33. nedēļā, un, ierodoties dzemdību vietā, ārste pateikusi, ka ir jau 10 cm atvērums, tāpēc steidzami bija jādodas uz operāciju zāli.

Omfaloceles sastopamība ir 1 no 3000 - 6000 jaundzimušajiem.

Vēl pirms narkozes Natālija dzirdēja bērniņa sirds toņus, viss bija kārtībā, taču tā arī bija pēdējā reize, kad viņa dzirdēja sava gaidāmā mazuļa sirdspukstus.

“Kad pamodos un sāku vaicāt, kas ir ar manu bērnu, saņēmu atbildi, ka atnāks daktere un visu pastāstīs. Jau tad sapratu, ka ziņas nebūs labas. Atnāca neonatologs un pateica, ka bērniņš nomiris, jo viņa sirsniņa pārstāja pukstēt uzreiz, kā pārgrieza nabassaiti. Viņu centās 20 minūtes reanimēt. Sanāk, ka es viņam biju dzīvi uzturošs mehānisms,” ar smago pārdzīvojumu dalās Natālija. 

Kad Natālijai atnesa mirušo mazulīti, kurš bija pavisam maziņš, viņa skatījusies uz bērniņu un domājusi par to, ka šāds izskatās cilvēciņš, kurš 33 iepriekšējās nedēļas kustējās viņas vēderā. “Esmu no tām sievietēm, kurām patīk būt stāvoklī. Tikai pamazām pēc tam sapratu, ka tas viss ar to arī ir beidzies,” savu smago pieredzi Māmiņu Klubam uztic Natālija.

NATĀLIJAS STĀSTU KLAUSIES ŠEIT

Nāve ne vienmēr ir tad, kad tai ir laiks

Psiholoģe un kognitīvi biheiviorālā terapeite Diāna Zande skaidro, ka situācijās, kad vecāki zina, ka viņu bērniņš nebūs dzīvotspējīgs, taču tik un tā pieņemts lēmums mazuli iznēsāt, jo vēlas viņu satikt, var būt grūti, kad apkārtējie to var nesaprast: “Sākot ar tuviniekiem, kuri nesaprot, kāpēc vajadzīgas šādas ciešanas, beidzot ar mediķiem, kuri sākumā šādu iespēju var pat nepiedāvāt, bet pēc tam var mēģināt atrunāt.”

Dažreiz bērniņš nomirst mātes miesās, pārstāj attīstīties un mammai jādzemdē nedzīvs mazulis. Dažreiz mamma zina, ka bērniņš piedzims un dzīvos vien dažas stundas vai minūtes, bet dažreiz mazulis smagi saslimst un nomirst, kad esam bijuši kopā jau ilgāku laiku. “Nevar izvērtēt, kurš no šiem zaudējumiem ir vieglāks vai smagāks. Tas ir zaudējums. Nevienam nebūs spriest par to,” uzsver Diāna Zande, piebilstot, ka apkārtējiem būtu jāsaprot, ka vecākiem ir jāsniedz atbalstu, iespējams, dažreiz nepieciešams arī speciālista atbalsts.

“Nāve ir daļa no dzīves. Mēs visi pazīstam nāvi. Mums katram ir nomiris kāds tuvinieks un mēs visi nomirsim. Sāpīgais, ka šīs nāves ir brīdī, kad vajadzēja piedzimt un vajadzēja būt priecīgiem. Nāve ne vienmēr ir tad, kad tai ir laiks,” tā D. Zande.