Mans dzemdību stāsts

Elijai vajadzēja dzimt no 18.01- 24.01. Tā kā šie datumi jau bija garām, mana ginekoloģe teica, ka 27.01. jādodas uz slimnīcu uz ierosināšanu. 26.01. nakts bija stresa pilna, jo nezināju, ko sagaidīt, kā notiks visa ierosināšana. Liels adrenalīns pieplūda, jo galva bija pilna domu, ka nākamajā dienā satikšu savu meitiņu. Kā arī ļoti nomocīja iesnas. Pēdējā nakts, kad varēju izgulēties, bet nekā😅

Tā nu pienāca 27.01. rīts, kad salikām pēdējās lietas dzemdībām, arī draugam, jo vēlējāmies ģimenes dzemdības. Un devāmies ceļā. Ja būtu pašai dabīgi sākušas dzemdības un neizturētu sāpes, dotos uz Kuldīgas slimnīcu, bet tā kā sāpes man nebija, tikai domas par to, kas būs, lēnām devāmies uz Ventspils slimnīcu. Vēl pa ceļam piestājot Kuldīgā paēst, pēc kafijas, aptiekā. Un devāmies tālāk. Jo tuvāk nāca Ventspils, jo lielāks stress mani pārņēma. Vēl tie dīvānie laika apstākļi. Viss balts, riktīga ziema😅

Nu okey, esam Ventspilī. Kamēr atradām, kur mums ir īsti jāiet, pagāja labs laiks, bet nu nonācām uzņemšanā, kur pastāstīju visu savu situāciju un uzveda mūs uz 2. stāvu- dzemdību nodaļu. Iegājām kabinetā, kur bija ārste, vecmāte Amanda un praktikante. Tā nu lika man izģērbties, pārbaudīja atvērumu, kur jau bija man 2cm, laikam nošpa palīdzēja. Kā arī man atslāņoja dzemdi- dzemdes ceļus, nezinu😅😅 bet tas bija sāpīgi un nepatīkami.

Tā nu man deva iespēju- vai nu 27.01. vakarā man ievieto balonu un dzemdības man būs 28.01., vai arī līdz 29.01. es staigāju un gaidu, kad dzemdības pašas sāksies. Ja nesāksies, balonu tāpat tad ievietos dzemdē. Es nodomāju, ka jēga jau gaidīt nav, ja nekas nesāksies, tad balonu tāpat liks iekšā😅 Tā nu izlēmu, ka balonu ievietos šovakar. Līdz vakaram bija daudz daudz laika, tā kā divatā izbraukājām Ventspili, tik skaists- saulains laiks bija. Paēdām, pastaigājāmies. Lēnu garu devāmies uz slimnīcas pusi, kur arī sanesām mantas no mašīnas, iekārtojāmies palātā un gaidījām 19.00, kad būs jādodas ievietot balonu. Jau šajā dienā deva man ēst, un tiešām ļoti garšīgi un bagātīgi baroja mani visas dienas.

Tā nu pienāca vakars, pārbaudīja toņus, un ievietoja balonu, kuru tad uzpildīja ar šķidrumu. Bet iepildīja vairāk, lai process ātrāk notiktu. No sākuma, kad aizgāju uz palātu, nelikās nekas briesmīgs, bet ar laiku parādījās sāpes, kuras ap 21.00 bija kļuvušas nepanesamas. 22.00 bija paredzēts doties uz toņiem, kur man teica, ka varu saņemt nošpas poti, ja man sāpēs. Nu no 21:00 līdz 21:20 būtu noderējusi. Sāpēs nepārgāja ne sekundi. Bet ap 22.00 man jau bija viss labi, pēc toņiem ap 23.00 jau tiku gulēt. Ap 1.28 wc man izkrita balons, kas nozīmēja ka man ir jau 4cm. Kas tad vēl 6cm😅😅 kā tad. Elle tikai sākās.

No rīta ap 7.00 devos uz savu dzemdību palātu, kur mani satika mans dakteris Sergejs Tarasovs, kā arī mana vecmāte Krista Kristiāna Zēberga. Dr. pārbaudīja atvērumu, kā arī nolaida man ūdeņus. Tas bija silti un slapji😅 Iekāpu savā pamperī un devos uz palātu. Neatminos ap cikiem, bet ātri man sākās tādas vieglas, velkošas sāpes. Zināju, ka sākušās kontrakcijas. No sākuma ik pa 5min, tad 6min, 8min, 11min. Bet ātri laiks samazinājās. Ap pulksten 13.00 kontrakcijas jau bija 2-3min attālumā. Un sāpēja tā, ka uz ceļiem kritu un līdu. Tā nu gājām pēc manas epidurālās anestēzijas.

Atnāca anesteziologs, ielaida mugurā man tos katetrus, zāles un aizgāja. Atstājot papilddevas. Izstāstīja par iedarbību, par intervāliem un visām blaknēm. Sākās pats interesantākais. Pagāja noteiktās 15 min, bet sāp vēl joprojām, un nepāriet nemaz. Ielaiž papilddevu. Gaidām, bet nekā. Mēģinu staigāt, elpot, visu ko vecmāte liek, bet nu nekā. No sāpēm sāku vemt, jo sāpes ķermenis nespēj panest vairs. Nu vecmāte sauc atkal anesteziologs. Konstatē, ka katetrs ir ārā, tāpēc pārdur man to visu no jauna. Nu neko, salaiž atkal zāles, guļu uz muguras, lai viss pareizi izplūst un iedarbojas, bet atkal nekā. Sāp un viss. Man EA neiedarbojas. Mēģinām mainīt pozas, darām visu, draugs visu laiku atbalsta, mēģina abi ar vecmāti palīdzēt, bet nu nekā. Sauc atkal anesteziologs. Paskatās, viss labi ar katetru. Salaida pilnus kanālus ar EA un teica, ka vairs nav vietas zālēm, viss pilns. Sazvanījies ar augstāk stāvošiem ārstiem un palīdzēt nekā nevar. Ar sāpēm jāsadzīvo. Kad 1:1000 neiedarbojās EA. Un es biju viena no tām. Tajā brīdī es biju pati nelaimīgākā sieviete pasaulē. Anesteziologs aizgāja un vecmātei teicu, lai midzina mani ciet un taisa ķeizaru, es nevarēju tās sāpēs izturēt. Miegs arī ļoti nāca, gulēju sēdus, jo likās, ka tā ir mazliet vieglāk, bet pagulēt arī nevarēju dēļ sāpēm. Mēģinājām staigāt un sapratu, ka labo kāju es nejūtu. Bet kreisajai viss ok. Tad atnāca mans dr. un secināja, ka man ir anatomiska īpašība, ka izliekts savādāk mugurkauls. Tāpēc EA neiedarbojās. Man caur vēnu sistēmā laida kaut kādu baigo pretsāpju zāļu kokteili, kā arī dibena muskulī špricēja nošpu. Nezinu, kas no tā visa- sēdēšanas poza, nošpa, zāļu kokteilis-, bet jutos 100% labāk. Varēju parunāties, pasmieties un paēst.

Bija pagājušas kopš ūdeņu pārduršanas apm. 13.5h un atvērums bija tikai 7cm. Dr. sāka nepatikt ilgums, kā arī cik lēnu atveras dzemde, tika izlemts sistēmā pievienot oksitocīnu. Bet šīs zāles nenāca par labu, bija biežākas kontrakcijas un sliktāki toņi. Noņēma to nost un dr. pārbaudīja atvērumu. Draugs izgāja uz šiem brīžiem ārā no dzemdību zāles. Tika noregulēts galds, ielikti kaut kādi melni mieti, paceltas kājas uz balstiem. Šī bija ļoti nepatīkama pārbaude, ļoti sāpēja. Kā izrādās, dr. ar pirkstiem laikam atpleta manu dzemdi. Un nākamais, kas sekoja- kad jūti nākamo kontrakciju, ievelc gaisu un saki sssss. Tad nu es sapratu, ka žopā ir.

Draudzene stāstīja savu dzemdību gaitu un ssss es ļoti labi atceros viņas stāstā. Tā nu spiedu, elpoju, raudāju, blāvu, spiedu savu ssss. Un nekas nenotikās. Tā nu stratēģiju mainījām, mana kreisā kāja bija atspiesta dr. pret plecu, ievilku dziļu elpu un spiedu uz vēdera lejas daļum kā dr.teica- tā kā būtu aizcietējums. Drīz jau dakteris saka - spied, spied, spied, un drīz būs viss. Kad kontrakcijas beidzās, mazā iemūk atpakaļ, tad patika teiciens, kad mazā koķetē un amzierējas ar dakteri. Nu neko, uz nākamajām kontrakcijām un spiešanām saprotot, ka mazā nenāks ārā un slīd atpakaļ, lai vai kā dakteris teica, ka nevēlas, bet izlēma veikt iegriezumu. Iešpriecēja man zāles un grieza. Tas teikums paliek atmiņā - šķēres negriež. Bet nu īss brīdis un mazā bija man uz krūtīm. Ak dievs, kā es tajā brīdī raudāju. Es biju nogurusi, šokā par to, ko tikko izdarīju. Dr. teica - paskaties! Es teicu - negribu 😅 bet lieliski sevi saprotu, jau dzemdību laikā teica, lai pielieku roku, kad mazajai galviņa būs tūlīt laukā, teicu es nē. Gribēju, lai ātrāk viss tas process beidzās. Kad atvēru acis (jo visu dzemdību laiku acis bija ciet, izņemot, kad kontrakcijas bija beigušās) un kad ieraudzīju mazo Eliju un dzirdēju viņu raudām. Es biju tik ļoti, ļoti laimīga un priecīga, ka viņa beidzot ir uz manām krūtīm un varu viņu beidzot redzēt. Tad bija tiešām ļoti emocionāls un skaists brīdis. Tālāk jau pēc laika mazā bija pie tēta un dakteres uz aptīrīšanu, apģērbšanu. Pa to laiku dakteris šuva mani un dziedāja pie mūzikas 😅😅

Mums visu dzemdību laikā skanēja mūsu pašu mūzika, lai kaut kā novērstu domas un būtu mājīgāk. Tiešām es no sirds pasakos savam dr., kas bija arī nodaļas vadītājs, savai vecmātei un draugam- par atbalstu, rūpēm, gadīgumu visu dzemdību laiku.