Mūsu skaistā satikšanās :)))

Hmm, savu dzemdību stāstu sākšu ar nelielu ieskatu grūtniecības laikā - jau grūtniecības sākumā biju strikti nolēmusi, ka vēlos savu mazulīti laist pasaulē ūdenī, kā arī vēlējos, lai dzemdības būtu maksimāli dabīgākas, bez liekas medicīniskas iejaukšanās un sāpju mazinošajiem līdzekļiem, kā tas bija mūsu mammām :)
Aptuvenās vēlmes zināmas, tad nu atlika meklēt īsto vecmāti un dzemdību vietu.. Ar interneta starpniecību pamanīju Māmiņu Klubā organizēto nodarbību: "Viss par ūdensdzemdībām", kuru vadīja vecmāte Aija Mikova. Noklausoties šo lekciju, sapratu un sajutu, ka gribu tieši šo vecmāti mūsu Lielajā tikšanās dienā, kā galveno palīgu, jo viņas uzskati par dzemdībām pilnībā sakrita ar manējiem, kā arī vecmātei ir pietiekami liela pieredze tieši ūdensdzemdībās, kas mani visvairāk piesaistīja :)
Skaidra lieta - vecmāte ir, atliek izvēltēties dzemdību vietu... Ir jābūt gan A variantam, gan B, vēlams arī C, ja nu kaut kas tomēr notiek savādāk, kā esmu iztēlojusies, jo tomēr tas ir pirmais bērniņš, nav zināms īsti, kādām ir jābūt tām īstajām dzemdību pazīmēm, ja nu kaut ko palaižu garām. Izvēlētā vecmāte galvenokārt praktizē ūdensdzemdības Siguldā - Siguldas slimnīcā un radību mājā "Harmonija". Piebildīšu, ka pati esmu no Rīgas. Tad nu abi ar vīru nolēmām aizbraukt un apskatīt klātienē gan Siguldas slimnīcu, gan "Harmoniju".. No sākuma aizbraucām uz Siguldas slimnīcu, tur personāls mums izrādīja telpas, pastāstīja, kāda ir kārtība, iedeva sarakstu, kas jāņem līdzi, kā arī informācijas lapu par izcenojumiem. Attieksme ļoti patika, bet bija viens "bet" - nav īsti tās sajūtas, ka - "vot, šī ir tā vieta!" Tad braucām uz "Harmoniju", kur vecmāte parādīja visas telpas, sīki un smalki izstāstija visu informaciju, kas mums interesēja.. Man tik ļoti iepatikās tā aura, uzreiz sapratu, ka šī ir ta vietiņa, kuru meklēju :) Vīrs arī atbalstīja manu dzemdību vietas izvēli, par ko ļoti priecājos :) Bet vīra vecāki gan bija pret braukšanu uz Siguldu, jo baidījās, ka varam arī laicīgi nepaspēt, bet mēs palikām pie savas izvēles :) tad nu A un B dzemdību vietas varianti atrasti - A bija radību māja "Harmonija", bet B - Siguldas slimnīca (kas atrodas nepilnu 30 minūšu attālumā no radību mājas). Kā C variantu paturēju prātā Dzemdību namu Rīgā, ja nu tomēr nepaspēsim..
Tad nu sākās pats interesantākais - dzemdību tuvošanās... Neilgi pirms dzemdībām man sāka niezēt dzimumorgānu rajonā - uz grūtniecības beigām bija arī intensīvāki izdalījumi, lietoju ikdienas ieliktnīšus - tos nu man nācās bieži mainīt.. Vienu rītu, kad iegāju vannā, mazgājot dzimumorgānu apvidu, uz kaunuma lūpas sajutu tādu kā bumbulīti, paskatījos, kas tur ir, pamanīju tādu tumšu pumpiņu, līdzīgu dzimumzīmītei, par ko ļoti satraucos, bet kautrējos kādam vispār par to stāstīt... Biju tik "gudra", ka pati salasījos visādas muļķības internetā, ka šī mazā, tumšā pumpiņa varētu liecināt arī par melanomu, kā rezultātā stress bija vēl lielāks... Tomērs saņēmos un pastāstīju  par to vīram, uz ko vīrs atbildēja, ka vajadzētu aiziet pie ādas ārsta un pārbaudīties, lai nebūtu lieki jāstreso, jo bail arī dzemdēt, lai mazulim neko sliktu nenodarītu - ja nu tas tomēr ir kaut kas lipīgs? Tad sameklējām dakteri, pie kura pierakstījāmies, bet vizīte ir tikai pēc nedēļas - 8.datumā, dzemdību noliktais datums bija - 6., bet pie grūtniecības uzraugošā daktera uz vizīti jādodas šajā 6.datumā. Pienāca 6. datums, devos pie uzraugošā daktera, pie kura klausījāmies tonīšus mazulim.. Visu vizītes laiku domāju - stāstīt par pumpiņu vai nē? Nolēmu, ka nestāstīšu, aiziešu pie attiecīgā speciālista un miers, jo baidījos, ka tiešām nav kaut kas nopietns, lai mani neiebiedē vēl vairāk.. Daktere šajā vizīte man teica, ka mazulis jau ir gatavs dzimt - ir ieņēmis pareizu pozu - vēders ir noslīdējis, dzemde arī "strādā", ka vaina drīzāk ir manī, kāpēc mazais vēl nedzimst, uz ko atbildēju, ka tagad mazuļa istabā tiek taisīts remonts, gribētos, lai tas ir pabeigts pirms mazuļa piedzimšanas, ka tas varētu būt viens no apstākļiem.. Tad nu sarunājām, ka pastaigāšu vēl nedēļu, padzeršu rasaskrēsliņa tēju, un, ja vēl mazais nebūs piedzimis, iešu uz kārtējo vizīti, kurā pieņemsim lēmumu, vai dzemdības stimulēt (ko man ļoti negribējās).. Pienāca mans ilgi gaidītais 8.datums, kad jādodas pie ādas ārsta, vizīte bija plkst. 16:40, visu dienu satraucos, centos neizrādīt, bet iekšēji satraucos. 16:40 - esmu iekšā pie dakteres, daktere liek izģērbties, paslavē par to, ka grūtniecības laikā esmu atnākusi pārbaudīties, jo grūtniecēm esot svarīgi pārbaudīties.. Pastāstu dakterei par savu rūpi, viņa ar kaut kādu datorizetu aparātu lēnām pārbauda visas viņai aizdomīgās dzimumzīmītes - super, viss pagaidam ir kārtībā, uztraukumam nav pamata. Tad nu skatās dzimumorgānu apvidu, pārbauda, un ar smaidu sejā saka: "Nevajag satraukties, tas ir asins izplūdums, visdrīzāk no sakasījuma.." Biju sakasījusi, visticamāk pa nakti, kamēr gulēju, jo pa dienu apzināti neko nekasīju.. Eh, vēl tagad atceros savas sajūtas - kā akmens novēlās no manas sirds, biju tik priecīga :) Pajautāju, vai varu dabīgi dzemdēt, uz ko saņēmu apstiprinošu atbildi :) pieteica tikai, lai lietoju maksimāli dabīgākus ieliktnīšus, jo visticamāk tā līmējamā vieta bija pie vainas niezei, jo nekādu infekciju, neko tādu nesaskatīja :) ap 17:00 iekāpu mašīnā pie vīra, nomierināju arī viņu un teicu: "Nu es varu mierīgi dzemdēt!" Tad arī sākās "ballīte" - sāku just savas kontrakcijas, tās bija ik pa laikam, bet vēl nebija tik regulāras un neteiktu, ka būtu spēcīgas. Ap 18:00 atbraucām mājās, jutu, ka kontrakcijas paliek jau nedaudz spēcīgākas un biežākas, iegāju vannā, arī vannā sajūtas nemazinājās. Lejupielādēju telefonā kontrakciju skaitīšanas aplikāciju un veselu h sekoju līdzi - tās ilgst 40 sekundes apmēram ik pec 3 minūšu intervāla. Zvanu vecmātei, kura saka, ka pamazām varam vākt mantas un braukt uz Siguldu. Tā arī darījām - no mājas izbraucām precīzi 20:00.. Atceros, katā bija piektdiena - labi, ka satiksme nebija liela.. Bet katru ceļa bedrīti gan es izjutu, he he... Siguldā ieradāmies neilgi pirms 21:00. Vecmāte pārbaudīja tonīšus, dzemde cītīgi "strādāja", atvērums bija 3 cm, otra vecmāte, kura tur bija uz neilgu brīdi, informēja, ka vidēji vienas stundas laikā dzemde atveras par 1 cm, bet tas ir vidēji, var būt arī ātrāk vai lēnāk, katrai tas ir individuāli.. Tā kā man labāk patīk tumsa, ļoti cerēju, ka mazais piedzims naktī, kas pēc vidējā dzemdes atvēruma laika tā arī sanāktu...
Ap plkst. 22:00 sākās "īstā jautrība", kontrakcijas bija sāpīgas, mazulis cītīgi nāca arvien zemāk un zemāk. Piebildīšu, ka visu dienu neko nebiju apēdusi - no rīta biju satraukusies, pec tam apetītes nebija, bet vēl pēc tam jau sākās kontrakcijas.. Pats interesantākais, ko vēl tagad atceros kā savu dzemdību humoru, bija tas, ka kontrakciju laikā jutu, ka man paliek slikti ap dūšu.. bet, kad tās pierima nedaudz, uz tām pāris minūtītēm, tad gan uzradās milzu apetīte - sajūtas bija tiešām dīvainas. Tad nu pa to kontrakciju starplaiku nolēmu, ka apēst vienu līdzi paņemto pilngraudu batoniņu, kurš tad arī nākamo kontrakciju laikā uzreiz iznāca ārā, pašai pat smiekli sanāca - centos mazināt izsalkumu, bet nekā, organisms zina, ko dara.. :) Vecmāte ik pa laikam apjautājas, kā jūtamies - kopumā jutos ļoti labi, varēju gan pastaigāt, gan parunāt un pasmieties, tikai tās sāpes reizēm bija ļoti sāpīgas, ka bija jaiekliedzas.. Vīrs atradās tajā laikā man blakus - nesa man aukstu ūdeni, kurā mērcēju līdzi paņemtos mazos dvielīšus, tos liku gan uz pieres, gan vēdera, gan dzimumorgāniem - ļoti gribēju vēsumu, siltumā tikai slikti jutos... Tāpat masēju sacu punci no augšas uz leju - tā vienkārši prasījās darīt, neapzināti... Pienāca pusnakts, sāpes vairs nebija tik lielas, nedaudz pierimušas, izdevās uz kādām 40 minūtēm pat iemigt :) Bet tad pamodos atkal no sāpēm, iekliedzos - nu šīs bija riktīgas sāpes, ne tādas kā pirms tam, tās tad vairs nenosauktu par sāpēm, he he... Man nesāpēja vispār mugura, ka to biju lasījusi dažādos rakstos, bet visa vēdera lejasdaļa. Tajā brīdī pat vīru aizsūtīju projām, lai neskatās, kā es tur kliedzu un stenu sāpju dēļ... Ienāca vecmāte un teica, ka ārā līst lietus, ja man tas palīdz, varu iziet pastaigāt. Kamēr bija kontrakciju nelielais starplaiks, saņēmos un izgāju ārā, vīrs stāvēja netālu no manis - ja nu kaut kas ir nepieciešams. Lietus - o jā, tas bija kā laikā, superīgas sajūtas, atvēsinoši... :) Nepilnu stundu nodzīvojos ārā, visa trīcēju - ne aiz aukstuma, man nebija auksti, vienkārši trīcēja kājas, nevarēju tās kontrolēt.. Pastāstīju vecmātei, kura atbildēja, ka tās ir dzemdības - tās ir sākušās... Vecmāte nolika mani gulēt uz kušetes, lai vēlreiz paklausītos tonīšus, es jutu, ka nevaru tur nogulēt - trīcu, ir neērti, nezinu, kādu pozu ieņemt, visas liekas neērtas. Vecmāte ļoti palīdzēja ar elpošanu, skaidroja, kā labāk - lai gan biju izgājusi kursus par elpošanu, bet vienalga tas bija aizmirsies sāpju dēļ.. Vienā brīdī pat pateicu, ka vairs nav spēka, uz ko vecmāte atbildēja, ka ir, lai saņemos, ka es to varu - vecmātes tonis bija tieši laikā - ne strikts, ne pārāk maigs, drīzāk uzmundrinošs... Tad beidzot nogāja ūdeņi, vecmāte teica, ka varam iet uz vannu, ja vēlos - protams, es to vēlējos.. Iekāpu vannā - wow, pat aiz sajūsmas noteicu: "hjū, te ir tik forši, jutos atvieglotāk!" :) Vecmāte informēja, ka, lai stumju tad, kad sajūtu to stumšanas brīdi. Pāris minūtes papļuņčājos, tad sajutu - jāstumj - sāku stumt.. Acis man bija ciet, atceros, ka vecmāte teica, ka labāk tās turēt vaļā, lai nepaliktu sarkanas, bet es vienalga turēju tās ciet, jo tā pašai šķita ērtāk, likās, ka tā es varu stuprāk spiest.. Vīrs pa to laiku tikai mainīja man mazos dvielīšus pierei - ļoti prasījās aukstas kompreses... Pēc otrās stumšanas parādījās galviņa, vecmāte teica, ka varu pieskarties mazulītim, lai abi sajūtam viens otru, ko arī izdaru :) Tagad esmu par to lepna, jo biju pati pirmā, kura pieskārās savam mazulītim :) Jūtu, ka atkal jāspiež, ko sāku darīt, vecmāte sāk teikt, lai vairs nespiežu, jo izrādās, ka mazulis ir ar skatu uz augšu un labo rociņu pie sejiņas, labāk, lai viņš pats izslīd, kas arī notiek.. Jāpiebilst, ka man ūdenī bija viegli kontrolet spiešanas un nespiešanas procesu :) Vecmāte izņema mazo no ūdens, viņš sāka raudāt, ielika manu kailo mazulīti man klēpī, es viņu pieglaudu sev klāt, viņš pārstāja raudāt :) Biju neizsakāmi priecīga par mūsu Lielo satikšanos :))) viņš bija tik skaists - brūns, ar skaistu ādiņu, nebija tāds, kādu biju iztēlojusies - gļotainu un slidenu, he he... Izrādās, ka no ūdeņu noiešanas brīža mazulīti piedzemdēju 13 minūšu laikā :)

Vīram bija tas gods pārgriezt nabassaiti - super notikums, abi bijām lepni, mēs ar mazo vēl atradāmies vannā tajā brīdī, bet ūdens pamazām tecēja projām... Jāsaka, ka viss iepriekšējais uztraukums par izkārnijumiem, mega lielajām asinīm vīra priekšā bija lieks, jo par to dzemdību laikā pat nedomāju, bet tas arī nenotika - viss tiešām bija pa smuko :) bet es jau arī nemaz nebiju ēdusi, he he... Tad vecmāte mazuli iedeva tētim, mazulis sāka raudāt, bet tētis nekādi nevarēja viņu nomierināt (bet labi vien bija, jo mazais izraudāja asaru kanāliņus- saka jau, ka tā vajagot, nezinu, cik tur taisnības, bet mazuļi jau zina, ko dara), es pa to laiku izspiedu placentu, tā iznāca bez sāpēm, pavisam ātri un viegli :) Izkāpu no vannas ar vecmātes palīdzību, abas aizgājām uz blakus telpu, lai pārbaudītu, vai nav plīsumi, mazulis tikmēr raudāja tētim uz rokām, bet es par to it nemaz neuztraucos, jo zināju, ka mazulis ir drošās rokās - pie sava mīļotā tēta, lai abi izveido kontaktu :) he, jūtos atvieglota, jo plīsumu nav :))) uzvelku pamperi asiņošanai un barošanas naktskreklu, pēc kā vecmate mani aizveda līdz guļamistabai, noguldīja gultā un aizgāja pie abiem maniem vīriešiem...
Nosvēra mazuli - ha, liels puika - svēra 4.314 kg. Pārbaudīja mazo, kurš visu laiku cītīgi raudāja, tad aiznesa viņu saģērbt mūsu istabā, saģērba un atnesa man, nolika blakus, pielika pie krūts - mazulis uzreiz ļoti skaisti paņēma krūti, vecmāte mūs visus paslavēja :) Visi kopā mēs to paveicām - tiešām skaisti un ar lepnumu :)) Mazais piedzima 3:43 naktī - tika piepildītas manas vēlmes par dzemdībām naktī :) Pēc tam mēs aizgājām nedaudz pagulēt, pirms gulētiešanas apēdu otru līdzpaņemto pilngraudu batoniņu, un visi nedaudz iemigām. Kad pamodāmies, nosūtījām ģimenei priecīgo ziņu un gājām ēst brokastis, jutos tik labi, ka pajautājām vecmātei, vai drīkstam jau doties mājās, uz ko vecmāte atbildēja, ka jāsagaida bērnu daktere, kura apskatīs mazuli, ja viss būs kartībā, tad varēsim doties mājās. Protams, viss bija kārtībā, tad nu tajā pašā dienā devāmies mājās.. Piebildīšu, ka jāsaka Paldies vecmātei arī par to, ka jau iepriekš ieteica paņemt peldriņķi līdzi, kuru piepūst un sēdēt virsū, kad dosimies mājās - tas ļoti noderēja, bedres vairs neizjutu tik traki :))) pats interesantākais, ka mazais puisītis piedzima Jūras svētku dienā, tētim jūrniekam, bet pieteicās tad, kad biju aizbraukusi pie vīra uz kuģa, lai paskatītos, kāds tad ir tas darbiņš jūrniekiem - tāda jauka sakritība :)))
Novēlu visām topošajām māmiņām nebaidīties sapņot par savām skaistajām dzemdībām, domāt labas domas, runāt ar saviem gaidāmajiem mazulīšiem - kopā jūs to paveiksiet ;)) Lai visām maksimāli vieglas un skaistas dzemdības! ;)