Mūsu dzemdību stāsts

Mūsu dzimšanas stāsts, rakstīts dienu pēc dzemdībām :) Mazā pavasara sniegpulkstenīte dzima 26.04.2017.

Tā nu mazā Nikola (mūsu pirmais bērniņš) vakar izdomāju, ka nebūs maija bēbis, noliktais dzimšanas datums bija 24.05.17. (mana dzimšanas diena),bet gan aprīļa bērniņš. Šodien mums būtu tieši 36.nedēļas. Vakarnakt pamodos ap plkst.3 naktī, beziemgs. Nekas vēl nesāpēja, vienkārši nenāca miegs. Vīrs arī pamodās un jautāja kādēļ neguļu uz ko atbildēju, ka vienkārši nenāk miegs. Ar mani parasti tā nenotiek.Uz rīta pusi biju iesnaudusies. Vīrs jau ap plkst.6 aizbrauca uz darbu, jo tieši tajā dienā paredzēta nopietna sapulce,kurai ilgi gatavojās.

Ap tiem pašiem 6iem pamodos no mēnešreižu sāpēm, par ko nodomāju,ka vienkārši viltus kontrakcijas. Bet tad pakustoties sapratu,ka man pilnīgi slapjas biksiņas, kas man likās dīvaini. Aizgāju uz tualeti,sakopos, pārğērbos un līdu atpakaļ gultā. Sāpes atkal, intereses pēc sekoju līdzi pulkstenim. Sāp ik pec 7-5min, jūtu,ka atkal kaut kas slapjš, kamēr tiku līdz tualetei,jau pilnīgi slapjas apakšbikses un vēl gļotas ar sarkanām stīdziņam. Sāpes nerimās, iegāju dušā, uzrakstīju vīram..viņš no darba atlidoja zibenīgā ātrumā. Somas man jau sen bija sakrāmètas (Jo es savai mammai arī piedzimu mēnesi ātrāk un drošības pēc pacentos somas sagatavot), tad nu pirms 8:30 jau bijām Rdzn. Pārbaudīja, nosūtīja uz pirms dzemdību nodaļu, kur klausījās toņus. Gribēja dot zāles,lai apstādinātu procesu, bet tad kad man dakteres krēslā atkal sāka tecēt ūdeņi, tad pateica,ka tomēr dzemdības būs.

Tā nu devāmies ar vīru uz pirms dzemdību palātu, kur kontrakcijas strauji pieņēmās spēkā, vīrs jokodamies fonā vēl uzlika Beitnijas Spīrsas-toxic..tajā brīdī kontrakcijas jau bija tik stipras un biežas (tajā brīdī jau šķebināja un metās melns gar acīm), ka vīru gribēju nogalināt Bet paldies viņam, ka centās mani uzmundrināt.

ap 11 sāpes jau bija ik pēc 30sekundēm..max. un tad sākās sajūta,ka jāspiež. Iesēdināja mani krēslā un veda uz citu stāvu, liftā māsiņa lika elpot kā sunītim, bet man īsti nesanāca un māsiņa tik nosmēja, ka no manīm sanāktu slikts sunītis (lieki piebilst, ka nākamajā dienā man bija paredzēta nodarbība par elpošanu dzemdībās).

Ap 11:20 jau gulēju dzemdību zālē un spiedu, kas ilga ~20-30min...11:50 mazulīte bija klāt, tad jau atlika placentu piedzemdēt un sašùt plīsumus, kas ir ar visu to, ka bebule man 2,550kg piedzima 50 cm gara.

Pielika pie krūts, ēda labi, bet bija jādod arī speciālais maisījums. Pēc tam mazā atradās bērnu nodaļā, inkubatorā, jo bija piedzimusi par ātru. Bija grūti noskatīties, ka mazulīte jau sadurta ar adatām, bet viss tikai viņas pašas labā. Viss noritēja labi. Mazā īpaši svarā nenokritās, tādēļ arī ilgi Rīgas dzemdību namā neatradāmies.

Varu pateikt to, ka personāls un tā attieksme pret māmiņām ir super. Esmu ļoti pateicīga visiem. Regulāras pārbaudes, apskates. Vienmēr sniedza atbildes uz jautājumiem (kas man bija daudz, jo pirmais mazulis), palīdzēja un parādija. Palāta  super, ēdiens super. Palikušas tikai labākās atmiņas.

Visu laiku – sākot ar došanos uz slimnīcu, līdz izrakstīšanās brīdim un vēl pat tās 10 dienas , kas oficiāli vīram pienākas, viņš, mans vīrs, bija kopā ar mani. Esmu pateicīga viņam, ka viņš parūpējās par mani,ka man nevajadzēja pašai ne par ko domāt, ka dzemdībās neļāva acis vērt ciet, ka deva padzerties ūdeni un pēc tam vēl mani pabaroja. Paldies viņam, ka mainīja bēbim autiņus, ka palīdzēja man piecelties no gultas, kas man bija ļoti sāpīgi (vēl mēnesi pēc dzemdībām nevarēju normāli sēdēt un ilgi nostāvēt),jo bija šuves. Paldies viņam, ka modināja mani nakts vidū vai kad iesnaudos barojot bērnu. Tik daudz par ko teikt viņam paldies. Viņš bija man lielākais atbalsts.

Tagad atskatoties uz visu grūtniecības laiku, manu uztveri,domām, emocijām, saprotu,ka es biju no tām, kas nebaidās no dzemdībām, uztvēru to ļoti mierīgi un iespējams tādēļ man tas viss notika tik viegli un harmoniski, neskatoties uz to, ka ātrāk kā paredzēts. Un to es saku arī savām draudzenēm, ka nevajag baidīties no tā, nevajag sadomāties, ka tas ir ļoti sāpīgi, neizturami. Jā, tas nav patīkami, tas ļoti sāp…bet tā sajūta pēc tam, kad tev iedod Tavu mazo bērniņu, TAVU! Tas ir fantastiski.Tu esi radījusi mazu cilvēciņu.

Ir grūti vienā vēstulē izstāstīt visas tās emocijas un tās dienas notikumus, tas viss likās kā sapnī. Nu jau pēc pāris dienai meitiņai apritēs gads. Braša, aktīva un interesanta man tā meita. Viegli nav, bet tas viss ir to vērts. Un lai kā brīžiem ietu,lai cik grūti būtu, mēs ar vīru vēlamies vēl bērniņus.