Mierīgās dzemdības

20. Jan 2023, 02:18

Doma par dzemdībām mani ir vienmēr biedējusi, bet tad es noskatījos video, kur bija nofilmētas atsāpinātas dzemdības, un man pavērās jauna pasaule, nodomāju: wow, vai patiešām var dzemdēt ar smaidu? Un tas bija mans plāns, uz kuru tiekties.

Grūtniecība pagāja ļoti viegli, ja neskaita asins izplūdumu, kas sonogrāfijās uzglūnēja, jutos ļoti labi, man nebija rīta nelabumu, pēc tam, kad ārsts deva zaļo gaismu, atsāku arī aktīvi visu grūtniecības laiku sportot, tādējādi sevi gatavojot dzemdībām. Protams, biju arī uz dzemdību kursiem, drošības pēc arī lasīju par ķeizargriezienu, lai būtu informēta par to, kā tas notiek, lai būtu gatava arī tādam scenārijam.

Dzemdībām tika noteikts 14. Februāris, bet vīrs jau kopš janvāra man mēdza jautāt, vai man liekas, ka drīz dzemdēšu, uz ko vienmēr atbildēju ar nē, bet 7. Februārī pirmdien, pirmoreiz teicu, liekas, ka trešdien 9.februārī varētu būt, un tā tas arī notika. Man bija nojausma, ka dzemdības varētu drīz būt, jo biju lasījusi, ka viena no dzemdību pazīmēm ir, ka 1-2 dienas pirms dzemdībām, iztukšojas vēders. Un man tā tieši notika.

Bet pa īstam viss sākās nākamajā dienā. Otrdien no rīta, kā parasti piecēlos 7.00, lai brokastotu ar vīru, kad pēkšņi, jutu, ka kaut kas notek gar kāju. Es biju samulsusi, jo, pirmkārt, likās, ka ūdeņi būs vairāk, otrkārt, nekādu kontrakciju nesākās. Un tas bija tas scenārijs, no kā es baidījos, jo īsti nevar saprast, kad braukt uz slimnīcu. Paziņoju vīram par radušos situāciju, vīram šoks, bet pēc pirmā šoka vilņa, izlemjam, braukt uz slimnīcu pēc pusdienām. Līdz ar to mierīgi pārbaudīju dzemdību somu, iegāju vannā, sapucējos, paēdām, lai gan tajā brīdī apetīte bija pazudusi, bet joprojām nekādu kontrakciju.

Ap diviem ierodamies Stradiņos. Izvēlējos šo iestādi, jo biju dzirdējusi labas atsauksmes par personālu un it īpaši par anesteziologu, kas mam bija ļoti svarīgi, jo biju biedēja tas, ka anestēzija varētu netikt pareizi ievadīta un nenostrādāt. Dzemdību nodaļā ilgi un dikti pētīja un domāja, vai man tiešām sākušās dzemdības, līdz, beidzot, augļūdeņu tests to apstiprināja. Vīru aizsūtīja prom, jo bija vēl covid ierobežojumi, tikmēr mani pieslēdza pie toņiem un gaidījām kontrakcijas. Ap 16.00 toņu iekārta uzrādīja pirmās kontrakcijas. Tobrīd domāju, kā nenokavēt to mirkli, kad vajag pateikt, ka gribu anestēzija. Vienubrīd pat domāju, varbūt, ja kontrakcijas nebūs tik sliktas, neņemt anestēziju. Bet tad 20.00 sapratu, kas tas ir Kontrakcija. Man bija ik pēc 3 min minūti gara kontrakcija, es tikai stundu to izturēju un palūdzu anestēziju, uz ko man laipni atbildēja, jā, tūlīt. Vecmāte pārbaudīja atvērumu, tikai 2cm. Brītiņu padiskutēja ar kolēģi un apžēlojās par mani, nolēma dot anestēziju arī ar tik mazu atvērumu. Mani pārveda uz dzemdību zāli, ātri ievadīja anestēziju, tikmēr ieradās arī vīrs. Vecmāte mani ieriktēja gultā, lika apkampt lielu spilvenu, fonā skanēja relax fmf, mierīgi gulēju, pļāpāju ar vīru un gaidījām tālākos notikumus. Ar otro anestēzijas devu, pēkšņi man viss atvērās, vecmāte priecīga, pat gļotu korķis iznāca. Vecmāte ik pēc pustundiņas pienāca apčubināt. Jutos ļoti mierīga. Biju speciāli noskatījusies video par ieteicamajām dzemdību pozām, kuras iesaka, ja esi uz gultas, tad tās arī izmēģināju, lai vismaz kaut kā palīdzētu mazulim vieglāk pavirzīties pa dzemdību ceļiem. Tad ap diviem pie manis pienāk vecmāte un prasa, vai man ir sajūta, ka gribas stumt, saku, ka neko nejūtu. Pēc pustundas pienāk vēlreiz, varbūt tagad, nodomāju, nu labi, neko nejūtu, bet cik tad ilgi turēšu mazuli vēderā. Sākām spiest. Lika spiest, kad jūtu kontrakciju, bet tā kontrakcija bija kaut kur tālu, citā ēkā, bet centos to tāpat satvert un spiest. Tas bija fiziski grūti, bet es nejutu ne sāpes. Mazliet sāpēja tad, kad mazulim bija iznākusi galva un vecmāte lika 2 kontrakcijas nespiest, tajā brīdī droši vien arī izveidojās neliels plīsums, bet tas esot bijis ļoti mazs. Pl. 3.21 piedzima mans dēliņš Augusts. Biju ļoti gandarīta par dzemdībām, laimīga, ka iztikām bez komplikācijām un ka bērniņš piedzima sveiks un vesels.

DALIES AR SAVU DZEMDĪBU STĀSTU ARĪ TU!

Kā pievienot SAVU DZEMDĪBU STĀSTU?

Spied podziņu pie sava profila "PIEVIENOT RAKSTU"
Izvēlies rubriku "Jaundzimušais" un atslēgvārdus "Dzemdību-stāsti", "Konkursi"
Pievieno savu stāstu
Kad viss izdarīts, spied SAGLABĀT, un stāsts pēc dažām minūtēm nokļūs portālā.

Savu stāstu vari iesūtīt arī anonīmi, sūtot to uz indra@maminuklubs.lv

Starp visiem iesūtītajiem stāstiem 31. janvārī izlozēsim vienu, kura autorei dāvāsim mīļu dāvanu

Mazuļa dienasgrāmatu

"mazulim pa pēdām"

Pieraksti sava mazā tik nozīmīgos dzīves mirkļus vienuviet ar "mazulim pa pēdām" dienasgrāmatu.

Mazuļa dienasgrāmata izceļas ar lielisku saturu, kas ir paredzēts no dzimšanas līdz mazā 7 gadu vecumam, bet ar to tas nebeidzas ik gadu ar savu mazo vari izspēlēt intervijas un uzzināt viņam tajā brīdī tik aktuālas lietas. Piemēram, ko viņam patīk vislabāk darīt ar mammu, kas būs, kad izaugs liels, spilgtākā atmiņa no aizvadītā gada un citas aktuālas lietas bērna dzīvē.