Mana zīdīšanas pieredze

Mans mazuļa zīdīšanas stāsts sākās ar to brīdi, kad brīdi pēc dēliņa piedzimšanas, vēl atrodoties uz dzemdību galda vecmāte pajautāja: "Vai tev piens ir?" Godīgi, atceros to sajūtu - pilnīgi apstulbu no šī jautājuma un tā arī kautrīgi izdvesu: "Bet kā lai es to zinu?" Vecmāte nesaudzīgi paspaidīja krūtsgalu, izspieda pilienu blāvas krāsas šķidruma un teica, ka viss esot labi. Un tad pienāca pirmā reize, kad dēliņu pielika pie krūts. Mazais susuriņš uzreiz ļoti labi aptvēra, kas viņam jādara un piesūcās pie krūts. Sajūtas pārņēma visdažādākās - no pirmās svētlaimes, ka garās un mokošās dzemdības ir galā un varu apskaut un turēt savu mazulīti, līdz diskomfortam, jo ne es, nedz mani krūšu gali nebija vēl gatavi tik pamatīgai sūkšanai.

Atrodoties Dzemdību namā, sāku nedaudz panikot par to, ka varbūt mazajam pietrūkst pieniņa, jo krūtis bija pavisam plakanas. Palūdzu draudzenei man atvest ķimeņu tēju, to tad dzēru krūzēm, pašas ķimenes vēl uzgraužot pa virsu. Nelikās, ka kas īpaši mainītos, bet mazais susurs bija omulīgs, viņam pieniņa pietika un tā mūs palaida mājās.

Dēliņš man ietrāpījās liels miegamice - nācās viņu modināt ik pēc 3 stundām, lai pabarotu. Pieniņa man kļuva ar katru dienu vairāk, jau ieraugot mazo mutīti, krūšu gali savilkās un pieniņš pats sāka tecēt, tā ka dēlēnam daudz pūļu nebija jāpieliek, lai paēstu. Pati smējos, ka man ir līdzjūtīgākās krūtis uz pasaules - pietika uz ielas dzirdēt ieraudamies kādu mazulīti, sajutu to pašu velkošo sajūtu un pieniņš atkal tecēja pats no sevis.

Neskatoties uz to, ka pirmās nedēļas krūšu gali likās sāpīgi, zīdīšanu izbaudīju katru reizi. Jo tas bija mūsu īpašais - tikai mans un dēliņa laiks. Bet pienāca arī "melnā diena". Dēlam bija gandrīz 3 mēneši. Zīdot sajutu, ka viņš negrib ņemt vienu krūti, nedaudz pasūca pieniņu, tad sāka spļaut laukā krūtsgalu un visādi citādi cimperlēties. Padomāju, ka nu mazums, varbūt ko negaršīgu esmu apēdusi. Noliku mazo snaust, pašai arī uznāca tāds kā laiskums snaudiens. Un tad man ar katru minūti palika sliktāk, krūts sāka sāpēt, jutu, kā man kāpj temperatūra un kļūst sliktāk. Tas izrādījās piena sastrēgums. Mocības diezgan lielas, "slimo" krūti dēls negribēja zīst. Vienīgais glābiņš bija kāpostu lapas un piena pumpītis, ar to palīdzību tikām atpakaļ vecajās sliedēs.

Tā kā zīdīšana man ļoti patika, biju nolēmusi, ka pēc Pasaules Veselības organizācijas ieteikumiem, zīdīšu dēlu līdz pat 2 gadu vecumam. Ha! Dēlam uz to bija pavisam citi plāni. Kad dēliņam bija gads un divi mēneši, krūts barošana (vadījos pēc dēla sajūtām un to, kad viņam labāk patīk zīst) bija palikusi tikai brokastiņās, uzreiz pēc pamošanās. Kādā rītā kā parasti piedāvāju ierasto brokastošanu, uz ko viņš strikti un skaidri paziņoja - ņē! Domāju - nu labi, nekas, gan jau ēdīs nākamajā rītā. Bet arī nākamajā rītā uz manu piedāvājumu atskanēja tas pats skaidrais un noteiktais - ņē! Un tā arī beidzās šis mans skaistais piedzīvojums, jo dēls vairs par krūtsbarošanu interesi neizrādīja ne reizi. Kādu nedēļu, divas bija pagrūtāk, jo krūtīs vēl bija gana pieniņa, bet tas ar katru dienu mazinājās, līdz izbeidzās pavisam.