Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Mans mazulis ir mūsu "brīnumiņš". Ceļš līdz mūsu brīnumiņam bija gana ilgs, teju 3,5 gadu garumā. Bērniņš bija ļoti, ļoti plānots.
Iepriekš tika piedzīvotas daudzas neveiksmes, kas līdz galam nevinagojās ar veiksmīgas grūtniecības iznākumu. Pēc trešās neveiksmīgās grūtniecības nolēmām veikt mums abiem veselības pārbaudi pēc pilnas programmas. Rezumē, esam pilnīgi veseli. Lieki, teikt, ka pārdzīvojumu mums bija gana, jo pēc trešās neveiksmes sekoja vel divas neveiksmīgas grūtniecības.
Laiks ritēja, visas domas vien par to, kādēļ tā mums notiek? Kādēļ? Abi bijām paguruši no visām cerībām un zaudējumiem, jo pēc ārsta embriologa esam abi veseli, nebūtu šķēršļu, lai nebūtu mums mazulītis. Tad sev centāmies ieskaidrot, ka ir jāatslābst, ka centīsimies tik ļoti uz to neieciklēties, bērniņš zina savu laiku, kad atnākt.
Pēc 6 mēnešiem iestājās 6. grūtniecības reize, kad vis gāja kā pa diedziņu. Cītīgi mana grūtniecība tika uzraudzīta. Viss ritēja ļoti, ļoti labi. Pirmajā usg laikā bailes bija skatīties ginekoloģes sejā, bailes no atkal "nekā", bet skatu novirzīju uz pretējo kabineta sienu, līdz ginekolģe uzbuknīja man pa kāju, ar pirkstu kombināciju divi! Kas divi? Nu, tur ir divi! Ko? Sapratu, ka ir iestājusies dvīņu grūtniecība. Bet ar ārstes piebildi, viena augļa oliņa ir smuka, otra ir blāvāka. Atnākat pēc 2 nedēļām. Jā, kontrolē pēc 2 nedēļām mana dvīņu grūtniecība pārtapusi par vienu skaistu augļa oliņu, ar skaistu sirdsdarbību.
Turpmāk tika uzraudzīta mana grūtniecība ļoti nopietni, viss ritēja labi, līdz pirmajam skrīningam. Skrīninga rezultāti mani atmeta atpakaļ tajās sāpēs, ko biju jau aizmirsusi. Analīzes uzrādīja ļoti augstu 21. hromosomas defekta iespējamību. Cipari rādīja 1:6!!! Nopietni? Zvans dakterei, kas pārliecināja, ka ir jāveic amniocentēze. Par to nebija nemazāko šaubu, ka šo manipulāciju veikšu. Paldies manai dakterei, kura mani nosūtīja pie RDZN Dr. Domaševa, kurš pirms amniocentēzes veica rūpīgu mana bērniņa usg kontroli. Kas man deva mierinājumu it visā, ka viss būs labi, jo sekoja piebilde, ka mūsu bērniņš neatbilst tiem kritērijiem, kuri ir raksturīgi pie Dauna sindroma. Bērniņš savā uzbūvē ir pavisam normāls bērniņš. Jums būs viss labi. Jautāju, vai tiešām ar 1:6 var būt labi? Saņēmu nelokāmu, pārliecības pilnu atbildi, ka VAR!
Gaidot analīžu atbildi, miera nekur nerodu, visas domas ap manu bērniņu. Sarunājos ar viņu, ka viss būs labi, vai dzirdi? Mammīte tik ļoti Tevi, bērniņ, gaida, nu lūdzu, esi man blakus, Analīzes kavējas, tās kaut kur iesprūdušas. Nav miera. RDZN nav saņēmis atbildes. Noskaidroju, kurā laboratorijā tika noteiktas manas analīzes. Zvanu, paceļ krievu tautības laborante, kura lauzītā latviešu valodā lūdz nosaukt manus personas kodus, ietur pauzi, un ātri nosaka - a tur viss normāli, ko jūs tāda satraukusies, analīzes labas! Sāku raudāt aiz laimes, prieka asaras, ka viss labi, saucu vīru no istabas. Vīrs bailīgām acīm skatās, ka es raudu, droši vien nodomāja, ka viss slikti. Nē, saku, mums ir vesels bērniņš, vesels! Apskāvām viens otru, aiz laimes lija prieka asaras. BEIDZOT! Beidzot ap 18. grūtniecības nedēļu iestājās pilnīgs miers un pārliecība, ka mums viss būs labi. Būs mums bērniņš. Arī, protams, saņēmu apstiprinājumu no Dr. Domaševa, ka viss mums ir ok! Satiekamies dzemdībās.
Un nu stāsta otrā daļa, īstenais dzemdību stāsts.
Dzemdības bija ierosinātas, jo mans brīnumiņš bija tā ieriktējies manī, ka viņam šķita, ka māmiņas puncī ir tīri labi čučēt. Uz dzemdību nodaļu tika nosūtīta noteiktajā datumā. Sākotnēji tiku stacionēta ginekoloģijas nodaļā. Dzemdēju Liepājā....pirmdienā stacionēja, otrdienas rītā tika uzsākta stimulācija ar ievietotu tableti pareizajā vietiņā. Vīrs pirms tam aizbrauca mājās, jo šajā slimnīcā vīri netiek pielaisti pie sievietēm, kas ir pirmsdzemdību palātā. Ar pirmo indukciju nekas nenotika.Vīrs tikai paralēli sūtīja sms, nu, kad Tu sieviņ vērsies, nu kad vērsies? Nolēma trešdienas rītā likt otru tableti. Pirms abām reizēm tiku apskatīta ginekoloģiski, tad ar sapratu, cik ļoti ir smaga roka vienai no dakterēm. Nezinu, ko viņa tur tik ļoti darīja, ka tas process, ko veica, sāpēja nežēlīgi, pat iekliedzos no sāpēm. Nē, nē, šis nav gadījums, kad esmu histēriķe, bet neesmu arī iesācēja šajās apskatēs, zinu, kas notiek, bet ne tā, kā to darīja šī ginekoloģe. Ok, smaga roka... pārcietu.
Pienāca trešdienas rīts, apskate, atkal tablete, vīram teicu, lai brauc šurp un mani gaida automašīnā. Cik jocīgi, ja pirms tam bijām savās galvās sadomājušies, kā kopīgi izsāpēsim, izelposim, tad šeit, Liepājās slimnīcā, pirmsdzemdību palātā, kas atrodas ginekoloģijas nodaļā, vīrs ar mani nevarēja atrasties! Nu nekas, ka ir tādi noteikumi, lai būtu. Pēc aptuveni 2.5 h jutu, ka proces sāk virzīties. No vieglām, neregulārām kontrakcijām tās strauji pieauga par regulārām un ilgām sāpītēm. Pastaigāju viena pa palātu, turp, atpakaļ. Vēl joprojām nesaproatu, kādēļ vīrs nedrīkst atrasties man blakus? Kas pamasēs man muguru, paglaudīs? Kas atbalstīs? Te, palātā, esmu es viena! Neuzdrošinājos jautāt, kādēļ vīrs nedrīkst mani atbalstīt. Sāp, ļoti sāp, sāpes pieaug, cenšos kārtējo kontrakciju izelpot. Reti kāds pie manis ienāk palātā. Atceros, ka atbalstījos pret palātas gultas margām, pret palodzi, pret tualetes izlietni, gurnus apļoju, izelpas garas, garas, līdz sāpes pieauga savā stiprumā, ķermenis sāka trīcēt. Nodomāju, kādēļ tik biežas kontrakcijas, tik garas? Vai nebūtu laiks, ka kāds mani apskata? Esmu atkal tualetē, atbalstos pret izlietni, kaut kur fonas dzirdu, ka ienāk sanitāre un jautā, vai pusdienas ēdīšu? Es nespēju atbildēt, atkal manu ķermeni ir pārņēmusi spēcīgā kontrakcija, nespēju neko atbildēt, tik sēcu s,s, sš, šš. Es saku, ka nevaru, ļoti sāp. Tad palātā ieskrēja nodaļas vecmāte, kura lika man doties uz ginekoloģisko krēslu. Es baidos, ka nespēšu uz tā uzkāpt, jo nepaspēšu vienkārši to izdarīt, jo kontrakcijas viena pēc otras. Labi, kaut ka esmu uzrāpusies uz krēsla, daktere tik iesaucās: "Ātri uz dzemdību zāli! Ņemiet savas mantiņas un ejiet uz dzemdību nodaļu!"
Kādā brīdī vēl paspēju uzzvanīt vīram, lai sagaida mani pie nodaļas durvīm. Vīrs ir klāt, viss ok. Kontrakcijas pieaug, sēcu caur lūpām sš,sš, šš, organisms savādi trīc. Sāku iegrimt kaut kādā transa stāvoklī, cik ļoti sāp. Stāvu liftā, pie sāniem stāv, cik nopratu, nu jau dzemdību sanitāre, kura, kā atceros, noteica: "Ūja, ūja, ko nu tā tagad tik ļoti sāp? Tiešām tik ļoti, ļoti? Mums jau vēl visa diena priekšā, kā tad piedzemdēsiet, ka tik ļoti jau pašā sākumā sāp?!" Piebildīšu, ka laiks no stiprām kontrakcijām līdz dzemdību nodaļai bija nepilna stunda.
Esam abi ar vīru veiksmīgi nobraukuši ar liftu līdz dzemdību nodaļai. Beidzot vīrs arī drīkst man sekot līdzi. Ieejam zālē, kur pa miglu atceros, ka tieku iepazīstināta ar vecmāti, kura pieņems dzemdības. Tiek man rādīts, kur ir bumba uz, kuru varēsi apļot starp sāpēm, te ir gulta utt. Man viss iet pāri, jo kontrakcija ir biežas, sāpes ļoti, ļoti stipras. Mani sākotnēji apguldina gultā, kas ir blakus dzemdību krēslam. Vecmāte piedāvā smieklu gāzi, ja reiz tā sāpot. Kampu to gāzi, tā apreibu, kā beigta muša. Vēl vairāk viss miglā tīts. Vecmāte liek atvērt kājas, palūkošot, cik tad nu tik ļoti sāp, cik tad "mēs esam gatavi". Ui, ui, aši uz dzemdību galdu, pilns atvērums, jādzemdē! Norāda, ka jāpārvietojas uz dzemdību krēslu, bet es nevaru! Nav man spēka uz tā uzrāpties, jo jūtu, ka tūliņ piedzemdēšu, sāk stipri dedzināt starpeni, pieaug tur lejā pilnuma sajūta, sāp, sēcu, elpoju. Lūdzu, vai nevaru tepat gultā dzemdēt? Nē, nevarot. Dzirdu, sanitāre uzrunā vecmāti, nu lai tak viņa dzemdē gultā, ja tā vēlas. Nē nevarot...
Kaut kā ar vīra ar sanitāres atbalstu uzrāpjos uz to sasodīto dzemdību krēslu. Momentā sākās spiedieni. Saku, ka man spiedieni nāk, saņemu vecmātes atļauju spiest. Neizdodas, spiežu vēlreiz un neizdodas. Sāku just vecmātes satraukumu, pavēles - taisi platāk kājas, vēl platāk, dibens uz leju. Es cenšos izdarīt, kā vecmāte lūdz darīt. Spiežu vēlreiz - nav. Nu, nesanāk. Pēkšņi sāku dzirdēt, saprast, ka nebūs labi, ja neizdosies man vēlreiz sekmīgi izbīdīt manu bērniņu uz izeju, būs slikti. Dzirdu, ka manam bērniņam raitie sirdspuksti sāk ļoti gausi pukstēt, lēni...lēnāk....vēl lēnāk...puk....puk puk....puk............puk......puk...puk..puk..........puk.... Dzirdu, zālē medpersonāls sauc, ka jāsauc zāle, ķeizars! Vecmāte paralēli man uzsauc, lai, spiežu! Spied! Gari spied! Smuki spied! Es spiežu, saprotu, ka ja kārtīgi nespiedīšu, varu zaudēt savu bērniņu.Vīrs fonā: "Mīļā spied, spied!" Spiežu, dzirdu vecmāte sauc: "Labi, labi, tagad nespied!" Es nevaru sevi kontrolēt! Ja iepriekš man neizdevās uzdabūt to spiešanu, tad tagad tā sajūta pēc spiešanas bija milzīgi spēcīga! Es spiedu, gari spiedu, vīrs iesaucās: "Mīļā nāk, nāk, mūsu bērniņš, viņš jau ir gandrīz ārā! Tu to vari, spied!" Par laimi, es saņēmos tik ļoti, ka ar šo manis garo spiedienu izdevās beidzot piedzemdēt manu ilgi gaidīto, tik ļoti gaidīto bērniņu!
Vecmāte bērniņu uzlika uz krūtīm, es sajutu maziņu, siltu, mitru, samtainu kunkulīti. Manu mīļo bērniņu. Pirmais, ko teicu vīram: "Paskaties uz viņu, vesels, viss kārtībā?" Jā, viss kārtībā, jums ir piedzimis viens vesels bērniņš, tīk saulaini gaišs puisītis, rudiem matiņiem, samtainu, tīru ādiņu. Pēc manas un bērniņa apkopes atvainojos savai vecmātei, ja neklausīju. Vecmāte pasmaidīja un noteica: "Beidziet, viss aiz muguras. Jums straujas dzemdības bija. Nekas mani kā vecmāti nespēj iepriecināt, kā vesels bērniņš, un vesela māte! Bet jūs mani pamatīgi nobiedējāt."
Tālāk jau viss noritēja ļoti jauki, bijām kopā savā ģimenes palātā. Un nu jau mans brīnumiņš ir uzsācis savas bērnudārza gaitas, ir vesels un ņiprs puisītis.
Nekad neatmetiet cerības, bērniņš atnāks tad, kad tas būs lemts, savā laikā un vietā! Ir teiciens - cilvēks plāno, Dievs dara! Lai izdodas!
Redakcijas piebilde: Autores vārds ir izdomāts.
DALIES AR SAVU DZEMDĪBU STĀSTU ARĪ TU!
Kā pievienot SAVU DZEMDĪBU STĀSTU?
- Spied podziņu pie sava profila "PIEVIENOT RAKSTU"
- Izvēlies rubriku "Jaundzimušais" un atslēgvārdus "Dzemdību-stāsti", "Konkursi"
- Pievieno savu stāstu
- Kad viss izdarīts, spied SAGLABĀT, un stāsts pēc dažām minūtēm nokļūs portālā.
Savu stāstu vari iesūtīt arī anonīmi, sūtot to uz indra@maminuklubs.lv
Starp visiem iesūtītajiem stāstiem 31. janvārī izlozēsim vienu, kura autorei dāvāsim mīļu dāvanu
Mazuļa dienasgrāmatu
"mazulim pa pēdām"
Pieraksti sava mazā tik nozīmīgos dzīves mirkļus vienuviet ar "mazulim pa pēdām" dienasgrāmatu.
Mazuļa dienasgrāmata izceļas ar lielisku saturu, kas ir paredzēts no dzimšanas līdz mazā 7 gadu vecumam, bet ar to tas nebeidzas ik gadu ar savu mazo vari izspēlēt intervijas un uzzināt viņam tajā brīdī tik aktuālas lietas. Piemēram, ko viņam patīk vislabāk darīt ar mammu, kas būs, kad izaugs liels, spilgtākā atmiņa no aizvadītā gada un citas aktuālas lietas bērna dzīvē.
