Laimīga mazuļa dienasgrāmata: Katra diena ir kā jauns piedzīvojums

 Nepilnas divas nedēļas mūsu ģimenē valda patiesi skaista mīlestība, cieņa vienam pret otru un maigums. 
Šī mazā dzīvībiņa ir ienākusi pasaulē lai vēl vairāk satuvinātu vecākus. Katra  diena ir kā jauns izaicinājums un pierādījums, ka mēs ļoti cenšamies būt labi vecāki. Lai gan dienas lielāko daļu ar mazo laiku pavadu es, bet vakaros tomēr mēs abi cenšamies veltīt mazulim lielu uzmanību. 

Mīļais vīrs ar mani kopā varēja būt tikai 5 dienas, jo darba ir pārāk daudz un stādaudzētavā brīvdienu vairs nav. Ir ļoti strauji sācies pavasaris. Kociņiem plaukst ziedi un lapas. Ir jāpaspēj salikt kravas kas dodas uz tirgiem, jāpaspēj sapodot, salikt, sašķirot un, protams, arī pārdot šos kociņus. Lai gan citiem ir lieliskas brīvdienas kuras var pavadīt ģimenes lokā un svaigā gaisā,  Artūram tādu nav. Atliek vien paraustīt plecus un gaidīt, kad beidzot arī mēs varēsim.  Man tiešām pietrūkst brīvdienas kuras pavadījām kopā līdz šim. Biju jau pieradusi, ka vīrs ir mājās blakus, bet tieši tagad ir iekritis tā, ka piedzima bēbītis un mēs lielākoties esam šķirti. Vakaros labi ja kopā sanāk uzēst vakariņas. Viņš pārbrauc mājās pavisam saguris, bet tiklīdz ienāk pa durvīm, tā sejā parādās smaids. Kopā cenšamies vēl mazo bēbīti novannot un tad gan dodamies čučēt. 
Miedziņš nāk kā man, tā arī mazajam pēc vannas un tētim jau nu pavisam. Fizisks darbs paliek fizisks darbs. 

Teikšu pavisam atklāti, būt par mammu ir nenormāli forši, bet tas ir arī milzīgs pārbaudījums nervu sistēmai un sev. Ja līdz šim es biju pieradusi darīt to ko es vēlos, tad tagad tā vairs nav. Esmu pilnīgi pakļauta mazulim. Katrs šis mazais pīkstiens liek rauties nakts vidū augšā, katrs vaids un nopūta vai pat šķaudiens liek sabīties. Visgrūtāk, protams, ir šīs puncīša sāpes mazulim, jo es saprotu, ka  ļoti gribu palīdzēt, bet nevaru. Ar to viņam jātiek galā pašam. Vienīgais, ko varu darīt ir šūpināt un būt līdzās. Mazulis raud, mēs ar Artūru nolūkojamies viens uz otru un pārdzīvojam. Cenšamies gan tā nolikt, gan tā panēsāt, bet daudz nekas nesanāk. Labi vien, ka šī sāpīte nav bieži. Tāds smagais vakars ir bijis tikai viens, kad es ar asarām acīs mēģinu nomierināt mazo un sevi pašu. Tas tiešām  ir liels pārbaudījums manai nervu sistēmai.  Parasti esmu nervoza,  bet mazulis mani pamazām māca būt mierīgai un nesatraukties.  Pat sāku par sevi brīnīties.

Mūsu dienas paiet pilnīgi nemanot. Vēl vakar likās, ka mazulis nāca pasaulē, bet jau šodien kopā esam 13 dienas. Mūsu ikdiena sākas ar saldu miedziņu abiem, kad tētis ir aizgājis uz darbu, mamma savu mazuli ņem sev gultiņā blakus un mēs vēl kādu stundiņu kopā pačučam. Bet vispār cenšamies mazo radināt pie savas gultiņas, jo tur ir jābūt vissaldākajam miedziņam.  Jau laicīgi vēlamies mazo radināt būt patstāvīgam.  Jo pēc radinieku un draugu pieredzes mazais guļot blakus vecākiem, pēc tam vairs nevēlas un negrib gulēt savā gultiņā. Zinu, ka varbūt tas ir riebīgi, bet  ir vieglāk izgulēties, kad Kārlis atrodas savā nevis mūsu gultā.  Vis jau nav tik traki, viņš tiek no rītiem palutināts.  Pie mammas taču ir forši. 

Kad esam saldi pačučējuši, ceļamies un taisām rīta mazgāšanos, tīrīšanu un mīlināšanos. Vairāk kā stundu mēs čubinamies tikai viens ap otru. Man tik ļoti patīk mazulim stāstīt, rādīt un pat padziedāt. Visu mēs darām ar lielu rūpību un mīlestību. 
Tad jau atkal ir salds miedziņš. Mēs mostamies, pirmais ko darām paēdam un dodamies laukā paelpot svaigu gaisu. Ratos gan mēs vēl īsti labi neguļam, reti kad tiek nogulētas divas stundas, bet mēs čučam tik ilgi cik varam un gribam. Tad jau atkal nākam iekšā,  paēdam un dodamies čučēt savā gultiņā. Un tā katru dienu pa mazu riņķīti. Ir dienas kad ēdam vairāk, čučam mazāk, bet lielākoties tās visas ir vienādas. Cik vien varam tik izejam laukā paelpot svaigu gaisu. Un cenšamies to darīt katru dienu vismaz divas reizes. 

Lielākais prieks bija tad, kad devītajā dienā aizbraucām pie dakteres lai nosvērtos. Mazais zaķis jau bija pieņēmies svarā par pus kilogramu. Man kā mammai tas bija lepnums, jo mazais tiešām man ēd ļoti kārtīgi. Ceļas ik pēc 2-2,5 stundām. Reti kad viņš nakti noguļ ilgāk par  četrām stundām.
Varu vien piebilst, ka forša štelle ir vanniņa, jo tad mazais tiešām guļ ļoti labi. Tētis jau saka, ka mazo pa nakti vispār nedzird. Pamostas vien brīdī, kad es jau zaķēnu esmu pabarojusi un nomainījusi autiņbiksītes. 

Pagaidām mums iet tā, bet ticu, ka tas nav uz ilgu laiku, jo katru dienu mēs viens otru iepazīstam vairāk un vairāk.  :) Šī mazā dzīvība ir ļoti interesanta personība ar savu raksturu un vēlmēm jau no pašas dzimšanas. 

Mīļās māmiņas, novēlu arī jums izbaudīt šo skaisto laiku. Mīlēt, būt līdzās un pats galvenais saudzēt. Esi mamma un labākais draugs mazulim.