Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Šonedēļ sanācis bieži braukt ciemos pie ģimenēm ar maziem bērniņiem. Protams, Ulrika nebūtu Ulrika, ja pēc tam atkal nepadalītos ar saviem novērojumiem, jo vienā gadījumā es atļāvos mazuļa vecākiem aizrādīt, lai tā nedara. Vienkārši nespēju noskatīties uz to, kā tiek mocīts tikko dzimis bērniņš.
Pirmdien biju ciemoties pie radiem, kuru meitiņa svin savu 1.dzimšanas dienu. Bērniņš samērā klusiņš, mierīgs, protams, dažkārt gadās pa kādam niķītim, bet tas piederas pie lietas. Parasti uz gada vecumu bērniņi tomēr lielākoties ir sākuši rāpot, kāds jau iestaigājis pirmajā gadiņā pats uz savām kājām. Radu meitenīte vēl tikai lien. Lai nostiprinātu bērna ķermenīti, radi savu lolojumu jau veduši vairākkārt pie fizioterapeita, izgājuši vairākus masāžu kursus, bet pagaidām acīmredzamu rezultātu nav. Varbūt es kļūdos, bet man pat ir aizdomas, kāpēc tas tā- vecāki paši izdara lāča pakalpojumu savam bērnam. Ko tas nozīmē? Kamēr fizioterapeits procedūras laikā cenšas darītu visu iespējamo, kas viņa spēkos, lai mazais nostiprinātu savu ķermenīti, vecāki mājās bērnu paši rauj kājās un, turot aiz rokām, cenšas bērnam iemācīt staigāt.
Skatoties uz to, gribas kliegt, jo bērns kūļājas, gāžas, bet vecāki stingri tur aiz rokām, jo gada vecumā bērnam taču esot jāstaigā! Lieki teikt, ka ar šādu rīcību viņi vieglu roku sagrauj visu labo darbu, ko procedūru laikā paveic fizioterapeits. Un kā punkts uz “i” visam ir arī iegādātais staigulis, kurā meitene tiek sēdināta, lai viņa mācītos staigāt. Mācīties staigāt staigulī? Jūs nopietni? Zeme, atveries! Man bija pārliecība, ka mūsdienās ir tik daudz pieejamas informācijas par bērnu steidzināšanu, ka staiguļi ir izmiruši kā suga. Bet izrādās, ka, ja meklē, tādas draņķības kaut kur vēl var atrast iegādāties.
Par to, ka vecāki nemaz nedomā pāris solīšus uz priekšu, pārliecinājos arī vakar, kad bijām devušies raudzībās pie mūsu jaunās ģimenes locekles, nepilnu mēnesi jaunas meitenītes. Kamēr viesojāmies, bērniņš lielākoties mierīgi gulēja, bet, kad uzmodās no miedziņa, jaunie vecāki mazuli izcēla no gultiņas un lepni atnesa uz dzīvojamo istabu un... nosēdināja viņu dīvānā. Es nepārspīlēju- nepilnu mēnesi vecu mazulīti apsēdināja dīvānā! Šajā brīdī es neizturēju un aizrādīju, ka tā nedrīkst darīt, bērniņu nedrīkst sēdināt. Protams, var paveikties un mazulīša veselībai nekas nenotikt, taču katra šāda bērniņa, kurš tikko ieraudzījis saules gaismu, sēdināšana ir mocīšana un tiešā veidā nākotnē atsauksies uz viņa veselību.
Domāju, ka pēc šīs ciemošanās būšu iekļuvusi radinieku melnajā sarakstā, jo atļaujos aizrādīt, kā pareizi jāaudzina bērni, taču šī nu bija tā reize, kad Ulrika nespēja pievaldīt savu sakāmo un pateica to nevis blogā, bet gan pašiem vecākiem.
Rezumējot visu šonedēļ piedzīvoto, jāsecina, ka vecāki ļoti cenšas skriet laikam pa priekšu, sacenšoties, kura bērns ātrāk sāks staigāt, kurš glītāk izskatīsies fotogrāfijās, kurš ātrāk iemācīsies vairāk vārdu.
Vecāki, ļausim laikam pašam visu salikt pa vietām! Bērni, pat tikko dzimuši, paši spēj mums pateikt priekšā, kas viņiem ir nepieciešams. Mums atliek tikai viņos ieklausīties un viņu vajadzības respektēt. Un diez vai šo vajadzību sarakstā būs, piemēram, staigulis.
Nez', es gan uzbraucienos, it īpaši no cilvēkiem, kuriem bieži kaut kas nav labi un nepatīk, neklausos.
Es tomēr esmu par diplomātiju. Tā apsēdinātā bēbīša gadījumā teiktu: "Uj, man gan ārsts neļauj šitā viņu stutēt!" Un tad skatītos, ja bēbīša vecāki jautātu ko vairāk, stāstītu. Ja ne, tad žēl, bet man sirdsapziņa būtu tīra, jo klusējusi nebūtu. Visu pasauli nesalāpīt.
Es esmu saņēmusi arī aizrādījumu, ka nepareizi lieku zīdaini autokrēsliņā. Kā - ar muguru pret braukšanas virzienu? Viņš tak ceļu neredz! Viņam tak var nelabi palikt! Cilvēks ar ikurāt tikpat spēcīgu pārliecību par sava viedokļa pareizību kā UlrikaP. Tikai, protams, dziļi auzās. Uz manu atteikumu, ka tieši tā ir pareizi un droši, vēl kaut ko nosmēja, ka vispār jau braukt jāmāk, tad būšot droši. Un visi tie eksperti katrs kaut ko savu sakot un vispār ko viņi saprotot. Nu ko man viņai bija teikt? Priecājos, ka viņa ar saviem bieži vien pat vispār nepiesprādzētajiem bērniem nav nekad iekļuvusi negadījumā.
Tā nu ir sanācis, ka skaitam pārāk bieži ir nozīme...arī MK. Jo vairāk skatījumu bloga ierakstam, jo lielāka varbūtība kļūt par mēneša labāko blogeri un tikt pie balvas, taču vai autiņbiksīšu iepakojums ir tā vērts, lai teju katru nedēļu sūdzētos par redzēto un pārspīlētu? Kaut kā pārāk primitīvi tiek piesaistīta uzmanība, lai tikai apkārtējie lasa un komentē.
UlrikaP , jūtu , drīz tevi jo šejienes pašas meitenes izbanos 👋
Varbūt nepiesiesimies tik ļoti pie formas, bet izvērtēsim saturu. Un galu galā, var taču arī vienkārši nelasīt. Neko tik šausmīgu jau raksta autore nepateica, bet nu saprotu, kad runa ir par mūsu dārgāko - bērniem, jebkura kritika ir kā sitiens zem jostas vietas.
Bet starp citu, jo asāk formulēta pamācība, jo vairāk aizķeras, lai gan pirmajā brīdī izraisa pretreakciju. Ir taču labi, kad kāds mums liek pārvērtēt savu rīcību/ domāšanu.
Nu, tā kā MK pastāvēšana balstās uz produktu reklāmu, mani galīgi nepārsteidz, ka šeit atbalsta tik vulgāri provokatīvus rakstus - tiem ir garantēta uzmanība, kas nozīmē vairāk portāla lietotājus, kas pavilksies uz produktu reklāmām. Lēta taktika, bet tā droši vien vienkāršāk.
Raksta vēstījums ir super, tiešām nevajag darīt pāri bērniņiem! Bet tas stils!! Es pilnīgi iedomājos Ulriku - atņem laiku saviem bērniem, lai izmestu žulti māmiņu portālā un pasūdzētos par saviem radiem, savām draudzenēm un paziņām, jo vīram sen šī varkšķēšana un citu cilvēku aprunāšana ir apnikusi!!
Visu var pastāstīt forši - caur savu pieredzi, caur mīļiem ieteikumiem un vēlmi informēt. Bet pievienojos tām, kas kaunina Māmiņu Klubu - šī ķengāšanās jau paliek pretīga un ceru, ka drīz šādi raksti netiks atļauti publicēšanai!
Nu nezinu kā var nosēdināt vienu mēnesi vecu bērnu, tas tīri teorētiski nav iespējams, jo viņi tak gāzelējas. Gan jau raksta autore nedaudz pārspīlē.
Un tiešām Māmiņu klubs akceptē visus šos provokatīvos un negatīvos blogus?