Jaunā māmiņa - studente.

Domāju, ka jāpadalās par mazuli, vainas apziņu, studijām un kā tam tikt pāri.

Mazulis piedzima 25. augustā, 2.septembrī bija jāsāk 2.kurss Medicīnas koledžā. Un es sāku. Dažas lekcijas,kurās paredzētas ieskaites un, protams, prakses,kuras ir obligātas.

Mazulis tikmēr ir vai nu kopā ar brīnišķīgo tēti, kas ir tik pat mīļš un svarīgs kā es, vai arī ar vecmāmiņu pastaigājas ratos pie skolas, lai, ja nu kas- varu skriet pabarot vai samīļot.Līdz šim tāda situācija nav bijusi,jo dēliņš vai nu guļ, vai pats dzīvojas. Protams, nepieciešamības gadījumā- tiek pabarots no pudelītes.

Nejūtos ne kā varoņdarbu darot, ne vainīga par kaut ko, ko cilvēki mēdz domāt. 

Ak, cik gan daudz man zināmas tās paraugmammas,kas no ārpuses ir TIK perfektas, bet mājās jūk prātā, jo nespēj izturēt pat bērna raudas. Un tas, ka 24/7 ir kopā ar bērnu,nebūt nenozīmē, ka liek kopā klucīšus vai dzied dziesmiņas.

Es gribu būt forša, gudra mamma. Aiziejot uz , piemēram, pediatrijas praksi, nāku mājās lepna, ka zinu, kas notiek ar bērnu un pie pirmās sarkanām pumpiņas man nav jāzvana ārstam. Tā ir laba sajūta.

Jāsaka, ka skola un pasniedzēji ir ļoti pretimnākoši- tā teikt- "atlaides" tiek saņemtas. Un ir forši. Ir grūti, bet forši. Vai rāk par visu negribēju "iesēdēties mājās". Ja visas man zināmās draudzenes ar bērniem teica, ka pirmais mēnesis būs grūts, tad es piekrītu. Jā, bija citādāk, reizēm grūti, reizēm bailīgi. Tātad, tas vai ir viegli vai grūti nemainās no tā vai sēdi mājās vai turpini studēt, iet sabiedrībā.

Un nav nekā fantastiskāka- anākt mājās, būs lieliskai mammai, tad gan savu laiku 100% veltīt tikai mums abiem un, protams, tētim. Plus man nav jādomā, kur paslēpties vai iziet,lai no bērna atpūstos, kas jā- reizēm ir vajadzīgs. Studijas ir mana atpūta,lai gan tur, protams, ir arī citas rūpes.

Šis laiks arī licis saprast, kas ir īstie cilvēki -"savējie". Droši vien, būtu daudz grūtāk, varbū pat neiespējami, ja nebūtu tik mīļā draudzene- kursabiedrene, kas izmanto koppapīru, lai man būtu visi pieraksti, kas iet pie pasniedzējiem un runā manā vārdā, ja pati to nevaru.

Daudzi jautā vai man ir piens, ja jau reizēm bērnu baro ar pudelīti. Jā ir, jo piens rodas galvā un savu bērniņu mīlu vairāk par visu.To pat nevar aptvert. Tagad saprotu par ko runāja citas mammas. Par to sajūtu.

nu tā, padalījos.

Katrā ziņā, ja kādu rītu sapratīšu, ka mazajam esmu par maz- nebūs divu domu- akadēmisko var paņemt jebkurā laikā. Un ar tādu domu eju uz skolu- ja būs par daudz stresa vai nebūs laika- es vienkārši rīt vairs nenākšu. Pagaidām viss izdodas.

Un es novēlu katrai no Jums- piepildiet savus sapņus.