Jau otro nedēļu mēs kopā šajā pasaulē

Laiks tiešām skrien. Nevis ātri iet, bet vienkārši skrien.

Šķiet, ka tikai pāris dienas atpakaļ biju slimnīcā un gaidīju savu bēbīti, bet nu jau 9 dienas pagājušas.

Viss sākās negaidīti. Mans paredzētas dzemdības bija tikai maija beigās, bet pati es nobriedusi dzemdēt biju uz jūnija sākumu. Bet, re kā sanāca... Pirmdienas agrā rītā pamodos ar domu, ka jāaiziet uz tualeti. Kamēr gāju uz turieni, bikses kļuva slapjas. Nodomāju: "Nu, gan laiki pienākuši! Man urīna nesaturēšana." Apsēdos uz poda un turpināja tecēt, ne apturēt ne paātrināt procesu varēju. Pēkšņi prātā iešāvās doma - ārprāts, man tek augļūdeņi! Bet tad atmetu šo domu, jo šķita, ka par ātru. Un sāpēs ar nejutu. Nekādus dzemdību priekšvēstnešus nenovēroju. Vēders pat nebija noslīdējis.

Tā nu es nokārtojos un devos atpakaļ gulēt. Tomēr laiku pa laikam mitrums turpināja parādīties. Pēc laika piecēlos, ievietoju biksītēs paketi un darīju savus ikdienas darbiņus. Sakārtoju dzīvokli, iegāju dušā, domāju, varbūt uz veikalu jāaizbrauc. Paketes tik spēju mainīt, jo tās kļuva slapjas. Kad viss bija padarīts, tomēr nedaudz satraucos. Nolēmu doties pie ginekoloģes uz apskati, bet tajā dienā manējā nestrādāja. Draudzene ieteica pazvanīt uz slimnīcu, pakonsultēties. Tā arī darīju. Slimnīcā teica, lai braucu pie viņiem uz pārbaudi. Zvanīju bērniņa tētim uz darbu, izstāstīju savu lietu un teicu, ka viņam jābrauc man pakaļ.Viņš satraucās, bet es ieteicu, ka var droši nesteigties, es varu pagaidīt. :)

Tā nu viņš atbrauca man pakaļ, paņēmu tikai mātes pasi, rokassomiņu un devāmies uz Jūrmalu. Ne dzemdību somu, ne citas lietas līdzi neņēmu, jo domāju, ka man ļaus braukt mājās. Bet, nē. ap 16:00 biju slimnīcā. Vecmāte pielika aparātu, lai paklausītos tonīšus, veica apskati un teica: "Jā, ūdeņi tek. Tu dzemdēsi." Joprojām nekādas sāpes, nekāds uztraukums. Manas smadzenes kaut kā neaprada ar domu, ka tomēr tas jau notiek. Es tak vēl 3 nedēļas biju gatava gaidīt.

Draugs azibrauca uz mājām, lai paņemtu visas manas saliktās mantas, es paliku slimnīcā. Tagad tikai atlika gaidīt. Vecmāte ik pa brīdim ienāca, apskatīja mani un teica, lai eju pagulēt. Šodien es nedzemdēšu, bet rīt gan. Ja no rīta nekas vēl nebūs sācies, nāksies ierosināt. 

Bēbītis nebija ar mieru. Gribēja dzimt pats. :) Stundiņu pagulēju, sākās sāpītes. Sākumā retāk un mazāk, vēlāk biežāk, stiprāk. Ap 6:00 kontrakcijas bija jau ik pēc 5 min. Vecmāte mani apskatīja, pateica, ka atvērums jau 5 cm, kas mani šokēja, jo gaidīju, ka teiks, ka labi ja 2cm. Lika doties atpakaļ uz palātu un pārciest sāpītes un gaidīt līdz 9:00, kad varēšu doties uz dzemdību zāli. 

Nu jau sāpes kļuva nopietnas. Tās pārvarēju zem ūdens strūklas dušā, atspiežoties pret sienu, sēžot uz poda, staigājot pa slimnīcu. Viegli nebija. Beidzot pienāca 9:00, atnāca vecmāte, aizveda uz dzemdību zāli. Tur pamocījos dažādās pozās, pavaidēju, papūtu, paspiedu un 10:30 mans mazulītis negaidīti jau gulēja man uz vēdera, jo nejutu, ka viņš iznāk. Domāju, ka būs jāspiež vēl un vēl. :)

Vai es raudāju? Nē. Es biju vieglā šokā. Es viņu turēju, apskatīju, aptaustīju. Vienkārši priecājos, vēroju un šokējos par to, ka šis mazais brīnumiņš bija manī iekšā un ir radies no manis. Sajūta bija neaprakstāma. :)

Nu, re! Dzemdības, kas mani nebiedēja, kas man nelika pārdzīvot, jo es tiešām nebiju īsti gatava to darīt, tāpēc saglabāju mieru un zināju, kad kā jālpo,bija garām. Turpmākās dienas slimnīcā maz gulēju. Visu laiku veltīju pētot un priecājoties par savu dēliņu.

Tagad, nu jau nedēļu, esam mājās. Un mans secinājums ir viens - būt grūtniecei bija vieglāk. Nē, arī tagad es nevaru sūdzēties. Man šķiet, ka mums iet labi. Mans mazulis ir pārsteidzoši mierīgs. Līdz šim tiešām tikai guļ, ēd un pilda pamperus. :) Ja pieķeram viņu nomodā, tad šķiet, ka ļoti mierīgi pēta apkārtni un klausās. Īstu garu un nopietnu raudāšanu vēl neesam sadzirdējuši. Parasti tikai minimāli protestē pie pamperu maiņas, nedaudz pie ģērbšanas, bet tas jau sīkums. No vienas puses liels prieks, bet no otras puses uztraukums - vai viss kārtībā? Kāpēc viņš man tik daudz guļ? Gandrīz visu laiku. Un kāpēc tik maz raud?

Tagad tikai man radušies tik daudzi autājumi, neskaidrības un uztraukumi. Katrs sīkums uztrauc:

Vai kakā pietiekoši bieži un vai kaka ir tāda kā vajag? Vai pareizi zīž krūti? Vai mans pieniņš viņu baro? Ko es vispār drīkstu ēst, lai neradītu savam mazulim alerģiju? Vai nabiņa pareizi dzīst? Kāpēc dzelte viņam vēl nav pārgājusi? Un šis jautājums šobrīd mani uztrauc visvairāk. Viņš vēl ir dzeltens. Gan āda, gan acāboli. Saulīte mūs šīs dienas nav lolojusi, bet es taču viņu regulāri baroju. Vai pieniņš ir labs un vai viņš vispār uzņem gana daudz?

Īsumā sakot, tagad, kad mazulis ir šeit mūsu pasaulē ar mums kopā, tiešām katrs sīkums uztrauc un rada bažīgu. Tomēr tas taču ir mans pirmais bērniņš, mums viss ir jauns.

Pilnībā pārliecināta šobrīd esmu tikai par vienu lietu - nav iespējams mīlēt vairāk un stiprāk par to kā māte mīl savu bērnu, kā es mīlu savu mazulīti. :)