Īss ieskats tajā, ko vēlos pastāstīt mātēm-zīdītājām

Īsti nesapratu par to sāpināšanu. Un nezinot situāciju (neredzot) nevar īsti neko pateikt. Ja apmēram sapratu, tad šobrīd ļoti labi strādā krīzes centri jaunajām mammām, kur tiešām ir iespēja "aizbēgt". Zīdīšana ir tik mierpilns un mīlestības pilns process, kas varētu būt mierinājums, brīdis mierīgais ieelpai, gaišām domām. Ir tiešām grūti komentēt.

DaceT 16. Oct 2014, 22:45

Neredzu jēgu par šo tēmu strīdēties 😀 Es uzskatu, ka abas pieredzes ir labas - gan krūts barošanas, gan pudeļbēbju. Diemžēl mammas sadalās divās frontēs - vienas ir zīdītājas, pilnīgas maisījumu pretinieces, kurām ir izdevusies veiksmīga barošanas pieredze un līdz ar to viņas citus variantus pilnīgi noliedz, liekot "maisūjumu" mammām justies vainīgām Dievs vien zin pie kādiem grēkiem. Un otras - "maisījumu" mammas, kuras tādu vai citādu iemeslu dēļ baro savus mazuļus ar mākslīgo piena maisījumu, un nez kāpēc cenšas atbildēt un attaisnoties uz zīdītāju radītajiem pārmetumiem un uzbraucieniem.

Es esmu ūdens duļķotāja, jo man ir abējāda pieredze un nevaru teikt neko sliktu ne par vienu, ne par otru. Esmu tāda nepareizi pareiza😃

Ir labi, ja tiek runāts par šīm lietām, tikai jāpiedomā kādā formā tas notiek😀

Par laimi līdz šim visas sievietes ar kurām esmu saskārusies ir bijušas uz sadarbību vērstas, problēmas ir novērstas un atrisinātas ar atbalstu un sadarbību! Izņemot divas, kuras vienkārši fizioloģiski nebija spējīgas zīdīt.
ta kā es miljono reizi apogalvošu, ka ja grib tad var. Ar lielu gribasspēku un atbalsta komandu!
Tikai mans viedoklis- vislielākie pretinieki ir tie cilvēki par kuriem minēju rakstā- tie, kuriem nav izdevies, kuriem nav bijis atbalsts un ar šo rūgtumu ir gatavi apliet visus pārējos. Nakamie cietēji būs bērni, vedeklas, mazbērni utt.
Es nesniedzu padomus, es stāstu savu pieredzi un viedokli, tie kuri gribēs- paņems mazu daļiņu, tie kuri negribēs- neņems.

es nesaku, ka to nedarot būs sliktāk. Es saku, ka darot būs labāk. Nevajag lūdzu sagrozīt informāciju.
Ticu, ka ir sievietes, kas uztvēra.
Savu praktisko palīdzību es arī sniedzu cik spēju. Es ceru, ka jūs saprotat, ka CAUR datoru tas nav iespējams 😃

Ja vecmātes darītu savu darbu, tādas pepmammas nebūtu vajadzīgas!
nu, mūsu viedokļi nesaskan un arī nesaskanēs!

Es pilnīgi piekrītu par vilšanos un Jūs neesat vienīgā.
Ar sapņainām acīm skatoties uz dzemdību/pēcdzemdību palīdzību vairākās ārvalstīs, esmu pārliecināta, ka zīdīšanas fizioloģija, palīdzība un praktisks atbalsts ir tieši vecmātes kompetencē, nevis ārsta vai māsiņas (jo lielākoties viss ir atrisināms bez medicīniskas palīdzības). Un ticiet man- Latvijas labās vecmātes par to rūpējas, pēc dzemdībām nevis atvadās, bet paliek kontaktā un sniedz šo te minēto praktisko palīdzību- dodoties mājas vizītēs. Es ļoti ceru, ka arī mūsu valstī pakāpeniski, bet tas notiks. Patiesībā jau lēnām ir aizsākta šāda prakse. Tie , kas jūsos ir sējuši vainas apziņu- cilvēki, kas nemīl savu darbu un būtībā es atļausos vainot viņus, jo nav pildījuši savus darba pienākumus un palīdzējuši. Labi, ka paļāvies uz savām sajūtām. Patiesībā jau tās ir pāri visam-- ieteikumiem, palīdzībai, pētījumiem un visam pārējam.
Viens no mīļākajiem teikumiem, ko mums mācīja krūts zīdīšanas kursiem, kad runa bija par mammas darba atsākšanu vai bērniņa bērnudārza gaitu sākšanu- bērnam tas nēnormāli liels stress, absolūtas dzīves pārmaiņas, ko nevar salīdzināt ar darba maiņu pieaugušajam. Kādēļ, lai vecāks labprātīgi šo stresu paaugstinātu, atņemot vēl kaut ko tik mīļu un labu kā krūti? Tas man tā iesēdās atmiņā un dziļi padomājot- taisnība! Es noteikti ieteiktu to darīt vai nu pirms tam (ja māte nevēlas vairs barot) vai krietnu ilgi pēc tam. Agrāk domāju, ka bērnu taču nevar zīdīt ilgāk par gadu. Kā tas izskatās? tagad zinot daudz vairāk un redzot kādi aug bērni, kas ir ilgi zīdīti, mans viedoklis manījies par 180 grādiem. Ja ģimenē tas strād, tad zīdī kaut vai līdz 3,5 gadiem. Un par to nav ne jāatskaitās, ne jākaunās. Vienīgi, šajā vecumā mazajam jau jāsaprot, kas ir intimitāte, un tam nevajadzētu notikt publiski, kā ari jābūt disciplīnai, ir jāsarunā, ka nebūs drēbju raušana transportā vai koncertā. Mājās, lūdzu! 😀 Un es to nesaku tāpēc, ka no ta būtu jākaunas!
Es jau tomēr par spīti negācijām un šiem pētījumiem palieku pie ta, ka piens ir neatsverams attīstībai un veselībai, mieram un harmonijai, arī mīlestībai- un tie ieguvumi ir tik lieli, ka mani tiešām neuztrauc, ko sabiedrība domā par to 😀

Nekas nav uzspiedošā formā, es jau minēju, ka stāstāmo gabalu ir ļoti grūti uzrakstīt- sanāk tikai tādas kā tēzes, kuras dzīvē ir daudz paplašinātākas un saprotamākas.
Atvērta un aizvērta. Runa ir par to, ka pēcdzemdību periods ir ļoti emocionāls brīdis sievietes dzīvē- viņa ir ļoti ievainojama, savā ziņā vāja. Lai sieviete no psiholoģijas viedokļa varētu pilnvērtīgi atvērties visam jaunajam viņa ir ļoti atvērta- vienkārši fizoloģiski. Ja sievietei katru dienu jāsaskaras ar cilveku, kas nepatīk- piemēram vīramāti, viņa cenšas no viņas noslēgties, tātad aizvērties. Un te rodas iekšējais konflikts, kas ir milzu traucēklis krūts zīdīšanai.
Kādēļ te vispār raktsu? Tādēļ, ka ikdienā, katru dienu redzu TIK daudz netaisnību, sliktas attieksmes, nevērības utt utt pret sievieti, arī bērnu- īpaši no personāla puses. Centīšos rakstīt kaut kādu savu pieredzi, novērojumus, ieteikumus. Un nē, nevis tāpēc, lai kaut kā sevi popularizētu- tad jau gan nerakstītu anonīmi!!! Bet gan tādēļ, lai būtu sievietes pusē. Vai maz zināt cik daudzām sievietēm dzemdību nodaļā ieliek rokās pudeli, un pasaka, ka sievietei nav piena?ka nekas nesanāks? Un vai zināt cik daudz laika man studentei būdamai prasa, lai es parādītu, ka SIEVIETE VAR, JA GRIB!? Aptuveni 15 minūtes. Tādēļ ir ļoti nepatīkami, ka nezinot, ir jāaizvaino. Lai gan arī ar to es rēķinājos sākot šeit vispār ko rakstīt.
Un jā- man ir burvīgs dēliņš! Un šie ieteikumi, ko sniedzu sievietēm ir arī pašas pārbaudīti vai vismaz tādi, kuriem es pati ticu.
Izmisušai sievietei pēcdzemdību nodaļā nav vajadzīgi pētījumi, bet apstiprinājums , ka viņa ir sieviete dieviete un, ka viņai viss izdosies.

zacc 12. Oct 2014, 22:32

Visam piekrītu.
Man tomēr galvenais šķiet praktiska palīdzība gan sākumā, gan vēlāk. Jā, atbalstu runāšanu par zīdīšanas priekšrocībām, bet bez sakarīga praktiska atbalsta no bērnu māsu un vēlāk pediatru puses tā ir, kā ir... cik nav gadījumu, kad sadod klaji nepareizus padomus, un beigās māmiņa paliek tikai ar vainas sajūtu. Jo "katra māmiņa taču var". Tas ir briesmīgi.
Es pati ļoti vīlos RDzN. Iepriekš it kā biju lasījusi daudz ko, bet tāpat pieredzes trūkums un tas, ka nav, kam ātri pajautāt, mazliet iegāza. Bet vismaz tik daudz, lai nesekotu dakteres padomam "reizi 3 h un ne ilgāk kā 20 min", zināju. Tas jau laikam ir ļoti daudz.
Ja vēl par zīdīšanas sākumposmu ir daudz informācijas, tad par lielāka zīdaiņa un mazuļa zīdīšanu - latviski ļoti maz. Man, piemēram, bija grūti saprast ar piebarošanu - kā to apvienot ar zīdīšanu pēc pieprasījuma. Tad vēl tas, vai tiešām, pēc bērna gada vecuma gatavojoties darba atsākšanai, zīdīšanu būtu vēlams pārtraukt vai vismaz iedresēt bērnu migt bez krūts. Kaut kā instinktīvi uzticējos domai, ka bērnam tomēr būs grūtāk saprast, kāpēc mamma pēkšņi liedz to, kas vislaik bija pieejams un joprojām ir tik vajadzīgs, nekā to, ka mammas vienkārši nav mājās un ir jāiztiek, kā ir. Un tad vēl tas jautājums, cik tad ilgi zīdīšana vispār notiek. Gribētos vairāk par šiem jautājumiem dzirdēt. Un vairāk sapratnes sabiedrībā. Jo visumā sabiedrība saprot tikai zīdīšanu līdz gada vecumam, pēc tam labāk par to vispār klusēt 😀 bet tas dažkārt ļoti ierobežo vai bezmaz spiež melot, kas nav patīkami.

Par pētījumiem... tie ir interesanti, bet, lai izlemtu, man tie nav arguments. Man ir pārliecība, ka dabas paredzētais ir tas labākais, turklāt zīdīšanai redzu vairāk praktisku priekšrocību (strīdēties netaisos, jo katram savs). Savukārt emocionālo ieguvumu nekādos pētījumos vispār nevar izmērīt.

Liene Krúza 12. Oct 2014, 20:27

pirma zidisana var teikt kopuma bija laba. ja vien darbs aiz loga neklavetu,butu nestradajosa mamma,butu barojusi vel daudz ilgak. jo manas darba dienas meitin tika tstata pie omes,vel plus man ir nakts mainas.darba grafiks bija diezgn saspringts,tapec nolemu,lenam atradinat 10menesos. isteniba,kad beidzam puposanos,bija tada tuksuma sajuta,es savu bernu esmu palaidusi valas,mus vairs nesaista tik mila kopa busana.
tagad ar delu kruts barosana iz izveidojusies daudz bedigaka. Jo no 2menesu vecuma puika ska ignoret kreiso kruti,lidz kamer no tas atteicas pilnigi. Ar vienu kruti izdevas nobarot lidz 6menesiem. Butiba vins 6menesos saka ignoret kruti,pa dienu pilnigi atteicas,palika tik nakts barosanas un 7menesos kruts barosanai teicam ATTA. Zel,ka ar delu sanaca tik isa,sarauita kruts barosana

Piekritu!!!paldies par motivejoso rakstu.gan jau kadai,kas ir si cela sakuma,noderes.

Cerēsim, ka ļoti, ļoti laba 😀

Paldies par viedokli un par padomu. Jums taisnība un ņemšu to vērā. Īsti arī neapdomājot uzrakstot šo teikumu. Piekrītu, ka jādzīvo līdzi laikam un nemitīgi jāizglītojas. Esmu tikai PAR to. 😀

Jerins 12. Oct 2014, 15:28

Komentārs par zinātniskiem pētījumiem - jā, piekrītu, ka vienmēr ir labāk, ja ir atsauces, lai ikviens, kas saprot zinātniskos principus un vēlas informāciju pārbaudīt, to varētu izdarīt. Tā raksta autors var dot iespēju pārliecinātiem skeptiķiem paskatīties uz to pašu problēmu ar tiem pašiem līdzekļiem, bet ar citiem rezultātiem. Ar to gribu teikt, ka, piemēram, Pesto raksta: "ir zinātnisks pētījums, kurā secināts, ka krūtbarošanas ar bērnu imunitāti saistība savā starpā ir vai nu minimāla vai nav nemaz. Iesaku apmeklēt lapu...", bet tas ir viens pētījums, kuram tāpat nav dota atsauce, jo esmu droša, ka šajā lapā atradīšu desmitiem pētījumus, kas pierādīs saistību un desmitiem tādus, kas saistību nepierādīs. Visa māksla ir literatūras analīzē un secinājumu izdarīšanā. Zīdīšana nav mana specialitāte un šobrīd man nav laika, lai veiktu analīzi, tā uzzinot, kuram ir taisnība, bet, tā kā uzticos, piemēram, Amerikas Pediatru asociācijai vai citām līdzīgām organizācijām, kurās ir eksperti, kas spēj kvalitatīvi izanalizēt publicēto literatūru, un šeit jauna_vecmate rakstītais pārsvarā ir līdzīgs tam, ko esmu lasījusi citos uzticamos avotos, es drīzāk ticēšu, ka tā ir taisnība. Un saprotu arī autores vēlmi iedrošināt nevis nosodīt, bet katrs jau uztver, balstoties uz savu pieredzi. Tomēr vienu padomu gribu dot arī jaunajai vecmātei - ja vēlaties pieturēties pie uz pierādījumiem balstītas medicīnas, ko arī ļoti iesaku, tomēr nevajadzētu teikt: "nekad nepopularizēšu tos uzskatus, kas iet pret manu pārliecību", jo nepārtraukti zinātne attīstās, un tas, kas šodien ir vislabākais, tas pēc gadiem var izrādīties nederīgs. Medicīnas personālam jābūt atvērtiem jaunām zināšanām un jāmācās visu mūžu, attīstot spējas analizēt literatūru. Tādēļ aicinu: sniegsim viens otram uz pierādījumiem balstītu informāciju, bet, ja neprotam analizēt literatūru, labāk nejauksim galvas pārējiem lasītājiem, jo tā jau pietiek ar žurnālistiem, kas, piemēram, sastāda "Ko ārsti jums nestāsta", kur pilns ar no konteksta izvilktiem pētījumiem, kuru rezultāti analizēti neprofesionāli, tā radot apjukumu sabiedrībā, kas tikai kavē veselības veicināšanu.

Es ticu, ka šīs mammas ir ļoti lepnas, varbūt krūts zīdīšanas konsultantu lapās, domāju, ka arī katrs konsultants par veiksmīgiem gadījumiem vēlas pastāstīt! Jāierosina māmiņu klubam, lai atrod šos veiksmes stāstus un parāda publiski.
Protams, ir medikamenti,kas to dara, taču personīgi tos neatbalstu, jo uzskatu, ka sieviete to var pati. Pavisam vienkārši patiesībā- krūtsgalu stimulācijas rezultātā producējas prolaktīns. Un tas JAU ir sākums.

Tieši tādēļ savu tekstu sāku ar vārdiem-
Pirmkārt, lai mēs runātu par veiksmīgu zīdīšanu, jāatbild uz pavisam vienkāršu jautājumu- vai es no sirds vēlos zīdīt savu bērnu?

Ar milzu gribasspēku, atbalstu, laiku un apņēmību!
Pilnīgi iespējams un pārbaudīts.
Jāatceras, ka zīdīšana sākas galvā 😀

ps. mans mērķis nav norādīt uz tām mammām, kas nav zīdījušas un pakratīt ar pirkstu.
Griobu iedvesmot tās mammas, kuras baidās, kurām neizdodas, kuras nav pārliecinātas.
Ja cilvēks it visā saskata negatīvo un neesošus apvainojumus- laipni lūgtas nelasīt manus rakstus un nesarežģīt dzīvi tām, kam tas noder un ir prieks lasīt.
Zinu, ka šajā portālā tas ļoti, ļoti grūti. Un tomēr pārkāpu pāri visām negācijām un turpināšu rakstīt. Pat, ja aizķeru 1% , tasir daudz.
ps. pētījumi vēl nevienai mammai nav palīdzējuši praktiski, taču mans atbalsts un iedrošinājums gan, līdz ar to es uzdrīkstos rakstīt.
+ esmu mediķis un man tik pat būtiski kā jums ir kvalitatīva informācija.

nekādā veidā nevienu neapvainoju. Žēl, ka to tā uztverat!
Katrā ziņā pētījumus nemeklēšu, materiālu man ir kaudzēm un attiecīgajam teikumam atsauces šobrīd meklēt nevaru un negribu. Tāds nebija mans mērķis.

Zīdīšana vispār ir tēma, kuru var skatīt no dažādiem viedokļiem. petījumu ir simtiem, tūkstošiem- dažādi un atšķirīgi!
Ar savu mīlestību pret darbu nekad nepopularizēšu tos uzskatus, kas iet pret manu pārliecību.

Protams, ka tās mammas, kuras mazo nav barojušas, cenšas sevi psiholoģiski attaisnot un teikt, ka šis viss nekam neder.
Kritiku pieņemu, taču mana sūtība ir atbalstīt un pierādīt, ka mamma var! 😀