Dzemdību stāsts

Mūsu stāsts sākās 2017 gadā. Kad uzzināju ka esmu stāvoklī biju ļoti laimīga. Protams, kamēr biju stāvoklī bija visādi plusi un mīnusi. No plusiem viennozīmīgi varu uzsvērt to ka man nebija toksikozes, tas jau  likās super plusiņš, taču bija ļoti lielas problēmas ar asinsspiedienu, dēļ kura dažas reizes arī biju nonākusi slimnīcā, taču tas jau tāds sīkums, jo tas notika uz grūtniecības beigām. Visu grūtniecību nezināju ko es gaidu puisīti, vai meitenīti taču man bija ļoti liela pārliecība, ka tā būs meitiņa. Regulāri atrados ārstu uzraudzībā. Šīs bija manas pirmās ( un vienīgās ) līdz šim dzemdības un ak jel ko tik es nebiju izfantazējusi kā tas viss notiks.11 Okrobra rītā devos pie savas dakteres kura mani apskatija un teica ka līdz dzemdībām vel ir tālu, un  dēļ mana lielā asinsspiediena mani sūta uz ķeizeru. Šis bija tieši tas ko es visvairāk nevēlējos. Iedeva man nosūtijumu un teica ka rīt no rīta jādodas uz slimbīcu ar visām mantām. Nu kas jādara- jādara. Devos mājās, saliku vel pēdējās mantas somā kas bija liekamas, iepirkām veikalā visu kas bija jānopērk un tā superaktīvi pagāja mana diena. Pienāca vakars izgājām staigāties, jo tik ļoti prasijās svaigu gaisu. Protams, atnācām mājās, iegāju dušā ar domu ka aši visi darbi jaizdara un iāiet gulēt, jo jau rīt jādodas uz slimnīcu un tiiik ļoti gribējās gulēt. Apgūlos gultā un tikko sāku migt ciet tā dabuju pirmo spērienu pa vēderu- tajā brīdī likās ka tur visas zarnas ir apgriezušās otrādāk ? Pēc neilga laika saņēmu  ļoti līdzīgu tādu pašu spērienu. Neteikšu ka tas bija nepatīkami vai kā tā, sajutos ļoti dīvainu un drošības pēc izlēmām aizbraukt uz slimnīcu uz toņiem  manam sirdsmieram, lai saprast ka viss ir kārtibā. Līdz Rīgai mums ceļā ir jāpavada aptuveni 40 min.  Pirmo spērienu pa vēderu es saņēmu mazliet pirms 22.00 un ko jūs domājat kad bijām pie ķekavas tad sāpes palika aizvien spēcīgākas. Nokļuvu līdz stradiņiem ap 23.00 mani apskatija ārsts un paziņoja ka man ir pilns atvērums un man jau sen bija jābūt dzemdību zālē ? lieki piebilst ka man pat ūdeņi nebija nogājuši. Viss notika tik ātri ka es pat nepaspēju nobities, jo 00.14 man jau piedzima mana mazā princese. Šķiet ka vīrs bija vairāk nobijies, jo viņš tika arī pie superatbildīga procesa- nabassaites pārgriešanas. Tā nu mēs beidzot satikāmies ar savu ilgi gaidīto princesīti un pēc pāris dienām svinēsim jau viņas 5 gadu jubileju ?