Dzemdību - Stāsti

Dzemdību - Stāsti

05. Sep 09:38 Sintija Ezerlīce Sintija Ezerlīce

Ir 14.jūnija rīt! Vīrs pēc ilgiem laikiem izbraucis strādāt ārpus Rīgas. Šo dienu es gaidiju ar nelielu satraukumu, laikam, tā to var nosaukt. Mēs jau kādu laiku ar mazo runājāmies, mēģinājām sarunāt, lai nāk pasaulē 15.jūnijā, jo tad, viņa tētis būs mājās, te pat uz vietas! Pamodos no rīta ap kādiem 10.00, jo man patīk ilgi gulēt. Paspēju vēl ar visiem parunāt pa telefonu, visu laiku sazinājos ar vīru, jo dziļi sirdī cerējām, ka tam drīz vajadzētu sākties. Kad pamodos no gultas, tad bija jau gandrīz 12.00, nekur tajā dienā nesteidzos, baudīju savus lēnos brīvdienu rītus. Apmeklējot labierīcības, sapratu, ka būs, ka tas būs pavisam drīz, jo bija izdalījies gļotu korķis, lielāks, ne tāds kā ikdienā! Aiz sajūsmas ziņoju vīram, ka tas brīdis tuvojas, protams, viņš satraucies, jo baidījās, ka var nepaspēt uz mājām… Es viņu mēģināju nomierināt, sakot, ka tas viss tik ātri nenotiek! Tā es turpināju savas ikdienas gaitas, izgāju pastaigā ar suni, paēdu brokastis. Pēc kādas stundas sajutu nelielas sāpes, ne tādas kā vienmēr, bet savādākas! Sāpes pat īsti nevarēja nosaukt par sāpēm! Tā es sevi sāku gatavot lielajai svētku dienai! Saliku pēdējās mantas, kas vēl nebija ieliktas koferī, saposu pati sevi. Ap plkst.16.00 izdomāju, ka iešu relaksēties vannā, jo nu jau sāpes kļuva intensīvākas un garākas. Bija bail nepaspēt ieiet vannā, jo to brīdi es gaidiju jau visu grūtniecības laiku. Es jau biju nopirkusi vannas bumbas, jo zināju, ka dzemdību dienā man būs vannas rituāls! Sadedzu sveces, pieleju vannu ar ūdeni, saliku tajā vannas bumbas, ieslēdzu savu mīļāko mūziku un baudīju šo mirkli. Tur pat līdzās bija mans sunītis Rufuss, kas ne mirkli mani neatstāja vienu! Vannā es nejutu nevienu sāpi, likās, ka viss ir apstājies! Kad biju beigusi savu vannas rituālu, bija jau plkst.18.00, tad atkal sajutu sapīti, nu jau lielāku un ilgāku, intervāls starp kontrakcijām jau palicis īsāks Sazinos ar vīru, viņš jautā, kā es jūtos, vai viņam jāsteidzas uz mājām, protams, ka es nedaudz “piepušķoju”, jo gribēju, lai viņš ātrāk ir mājās! Līdz brīdim, kad vīrs ieradās mājās, es visu laiku staigāju pa māju, jo nevarēju nosēdēt mierā, tā arī bija vieglāk pārlaist kontrakciju sāpes Kad vīrs pārradās mājās, nolēmām, ka ap plkst.20.30 lēnām dosimies uz slimnīcu, jo šīs bija manas pirmās dzemdības, īsti nezināju kas un kā būs! Cik ilgs šis process man būs Ceļā uz slimnīcu mani pavadīja 3 kontrakcijas, starplaikus īsti neatceros, laikam, ka 5minūtes, bet katra kontrakcijas bija minūti gara. 21.22 tikai piereģistrēta dzemdību namā! Atvērums 3cm. Mums parāda pirmsdzemdību palātu, kur varam uzturēties līdz brīdim, kad sāksies galvenā dzemdību daļa! Tajā vakarā bija ļoti daudz māmiņas, kas bija ieradušās sagaidīt savus mazuļus! Dzemdību nams bija pārpildīts! Istabiņā pavadījām 2.5h Sāpes jau bija daudz intensīvākas, intervāls starp kontrakcijām īsāks, bet es turējos, nelikās tik traki! Tā es tur staigāju no viena istabas gala uz otru, pa starpai apmeklējot labierīcības! Atļaušos piebilst, es nekad mūžā tik daudz un bieži nebiju apmeklējuši šo telpu. Mans organisms ļoti labi attīrījās, kas bija ļoti labi, jo nebija jālieto medikamenti! Ap pusnakti istabiņā ienāca māsiņa, jo vajadzēja drīz doties uz “tonīšiem” 00:40, guļu uz kušetes, pierakstam tonīšus, jūtu, ka zem manis viss paliek slapjš - ir nogājuši ūdeņi! Pie manis pienāk māsiņa un ginekologs, kuri ir izbrīnīti, jo man ir kontrakcija uz kontrakciju! Sāpes paliek jau ļoti stipras, nu pēc skalas es teiku - 6, jā, tikai 6, bet sāp jau ļoti Aizeju uz kabinetu, kur man atkal pārbauda atvērumu - 4cm! Ko, tikai 4cm? Es nedaudz biju vīlusies, jo cerēju, ka tie būs jau kādi 7cm, jo sāpēja ļoti un bieži! Aizeju atpakaļ uz istabiņu! Ieeju dušā, turpinu visu laiku staigāt, apmeklēt labierīcības, jo šis man ļoti palīdzēja pārvarēt kontrakcijas! Dušā man parādījās ļoti, ļoti stipras kontrakcijas sāpes, kas ar katru nākamo minūti kļuva vēl stiprākas! Tā es “cīnījos” līdz plkst.2:00, vairs nevarēju, teicu vīram, lai iet meklēt anesteziologu, jo, ja man pa 3.5h bija atvēries tikai 1cm, es nespēšu izturēt tik daudz stundas, lai sasniegtu pilno atvērumu Vīrs ir atpakaļ un mūs ved tālāk uz nākamo stāvu - uz dzemdību zāli, protams, pa ceļam mani “apciemo” kontrakcijas, un tad uzreiz nākamā kontrakcija! Un tā visu laiku! Gandrīz bez atpūtas! Dzemdību zāle bija ļoti skaistā, gaiši zaļā krāsā! Šajā telpā bija patīkami uzturēties, jo bija gaiši un omulīgi Mēģinu pagulēt, bet nekas nesanāk, kā sākas kontrakcija tā staigāju, mēģinu atrast vislabak pozīciju, kurā tik ļoti nesāp! Vēl aizvien palīdz staigāšana un sēdēja uz klozetpoda Nedaudz jau paliku dusmīga, jo neviens nenāca pie manis, neviens nedeva epidurālo anastēziju! Nu jau sāp ĻOTI stipri! Vīrs man visu šo laiku ir klāt, atbalsta! Tur roku, kuru es viņam tik ļoti spiedi, ka viņam pat sāpēja, tad pamasēja muguras lejasdaļu, bet tas man nelīdzēja, sāpes nekas nespēja noņemt No kādiem 3.00 jau man sāka nedaudz pazust spēka, jau vairs nevarēju izturēt kontrakcijas… tik ļoti gaidiju, kad pie manis atnāks anasteziologs! Neviens nenāca, jo tajā brīdī bija operācija! Tur viņš bija nepieciešams daudz vairāk Ar sakostiem zobiem turpināju būt stipra! Visu šo laiku iekšā jutu prieku, jo zināju, ka pavisam drīz mēs tiksimies, ka varēšu viņu beidzot turēt rokās, samīļot, sabučot un nekad nelaist vaļā! Skatos pulkstenī, laiks stāv uz vietas, kontrakcijas neizturamas… pēdējo pusstundu, laikam, jau biju pavadījusi un klozetpoda, jo kontrakcijas laikā jau bija sajūta, ka gribas pa lielam! Tā es atkal staigāju uz priekšu un atpakaļ, cenšoties nebļaut no sāpēm, kas ne vienmēr izdevās! Pirms plkst.4.00 pie manis ienāk vecmāte, saka, ka pārbaudīsim tonīšus! Es viņai uzreiz saku, kādas ir manas pēdējās pusstundas sajūtas! Viņa liek man apgulties uz kušetes, jo pārbaudīsim atvērumu Vīram lieku, lai tajā brīdī iziet ārā, jo negribēju, lai viņš skatās, kā man tur visu pārbauda! Vecmāte informē, ka man ir pilns atvērums un jau redz galviņu! Es aiz šoka vairs nesapratu, kas notiek! Kā tik ātri tas viss notika? 3h laikā 6cm? Tas bija ļoti ātri, jo man likās, ka pavadīšu tur ļoti daudz stundas… Gaidām kontrakciju, tad spiežam! Esmu parsteiga, ka tajā brīdi man nekas nesāp, tas pat ir nedaudz patīkami Visu laiku klausu vecmāti, cenšos elpot, kā viņa man saka! Tajā brīdī, kad vecmāte pajautāja, vai vēlos pieskarieties bērniņa galvai, es sevī sajutu spēka uzplūdumu! Tik ļoti vēlējos ātrāk satikt savu dēliņu, ka spiedu no visas sirds, no visa spēka! Plkst.04:37 man ir piedzimis dēliņš - Kārlis Mēs bijām laba komanda, man nav plīsumi, vecmāte tikai uzlika iekšējo šuvi, lai labāk sadzīst! Kārlis ir 53cm liels un 3.380kg smags Izspiešanas procesā es pat nebiju pamanījusi, ka mans vīrs veljoprojām ir aiz durvīm… tas nedaudz mani sabēdāja, bet nekas, viņš visu esot dzirdējis, pat Kārlīša pirmo raudiens, kas arī viņam pašam lika nobirdināt asariņas, asariņas no laimes! Tas brīdis, kad manu dēliņu uzlika uz krūtīm, ir vārdiem neaprakstāms! Mazs, raudošs, zili violets bērniņš, kas ir mūsu dēliņš! Es biju patiesi laimiga! Beidzot mēs esam kopā, visi trīs! Beidzot arī vīrs ir ar mums! Protams, tiek iemūžināta pirmā mūsu ģimenes fotogrāfija! Esam to paveikuši! Mēs esam lieliski! Bet pats galvenais, esam veseli! Varu teikt to, ka mana pirmā dzemdību pieredze bija ļoti labi! Esmu gatava arī nākamajam bērniņam, ko zin, varbūt pat vairākiem :))