Bezspēcīgā cīņa ar kolikām!

Kolikas, tas šausmīgais vārds noteikti atauš atmiņā ne vienai vien mammai un tētim nevisai patīkamas sajūtas un atmiņas, jā, arī mums!

Ar pirmajām vēdersāpēm saskārāmies vēl esot dzemdību namā, dēliņa trešajā dzīves dienā! Mazais brēca kā traks, nekādi nevarēju nomierināt, protams izmisums, nesaprotu kas par vainu, raudādama naktī eju pa gaiteni ar raudošu bērniņu rokās un meklēju palīdzību.. vairākas stundas līdz nonākam pie secinājuma kas tad īsti pie vainas, mazajam sāp vēderiņš- mamma ko jūs šodien ēdāt?! Uzskaitu savu ēdienkarti kurā bija vīnogas, lūk arī vaininieces, raudāju ļoti, ak es dumiķe, nabaga bērns, no dažām manām vīnogām mazajai sirsniņai tādas sāpes, nenojautu ka šīs sāpes ir tikai sākums ..

Kolikas izdzīvojām kā pēc grāmatas, katru vakaru, vienā un tajā pašā laikā, bērniņš raud histēriski, sarkans kā krabītis, skatīties grūti. Katru vakaru pārmetumi sev- ko gan atkal tādu sliktu esmu apēdusi, nosolos vēl vairāk pārdomāt savu ēdienkarti un pārtikt no svaiga gaisa lai tikai bērniņam nebūtu jāmocas. Protams tas nelīdzēja, ēdu tik viendabīgi un tikai to pašu vieglako, bet ikvakara sāpes kā bija, tā bija mūsmājas nelūgtais viesis! Raudāju ikvakaru kopā ar dēkiņu, ar šausmām gaidīju vakara stundas ap plkst 21, reizēm mocījāmies stundu, reizēm visas četras! Labi ka tētis  mums bija mazāk emocionāls un šo procesu un ņēma grožas savās rokās, kamēr pati devis izraudāties citā telpā lai mazais nejūt manu izmisumu! 

Gāja laiks un arī paši kļuvām gudrāki, kā ar šo nelūgto viesi cīnīties:

*likām uz puncīti

*noguldijām uz vingrošanas bumbas ar punci uz leju un virpinājām šurpu turpu

*spiedām celīšus pie vēderiņa lai tas aizkavējušais burbulis iznāk ātrāk ārā

*devām protams arī dažādus pilienus, mēģinājām un testējām daudzus- espumisan, biogaia, antiflat, bet mums vislabāk derēja infacol! 

Noteikti nav viena recepte kas palīdz visiem, katram ir jāmeklē savs, tā darījām arī mēs..

Pēdējo mēnesi (trešo) jau bijām tik gudri, ka nākot tuvāk koliku laikam jau bijām mierīgāki, zinājām kas jādara, sāpītes arī vairs nebija stundām garas, bet vien pārdesmit minūtes..

bet pirmais vakars bez sāpēm, nākamais, aiznākamais un jau nākamie, akkkk, cik patīkami un mierīgi, likās ka esam laimīgākie cilvēki pasaulē, un tā arī bija, mūsu bērnam vairs nesāpēja!

Ir jāsaņem nenormāls spēks un pacietība lai pārvarētu šo periodu, jo man personīgi sirds lūza tajos vakaros kad mocījāmies sāpēs..