02.05 17:00-18:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Gandrīz ikviena jaunā māmiņa kaut reizi ir dzirdējusi kādu sakām – neņem mazuli rokās tik bieži, izlutināsi. Tomēr psihologi sliecas apgalvot, ka pirmajā bērniņa dzīves pusgadā tas nebūt nav iespējams.Ko par to saka psiholoģe Diāna Zande,lasi turpinājumā.
Mazulītim no dabas ir dota vēlme meklēt savu māmiņu, veidot ar viņu neredzamu saikni, ko mēs mēdzam saukt par dabisko piesaisti. Arī māmiņa instinktīvi jūt vēlmi mazuli samīļot un aprūpēt, necentīsimies pārāk kontrolēt savas sajūtas, ļausimies tām.
Bēbītis pasauli iepazīst caur pieskārieniem, tāpēc māmiņas un tēta rokas, glāsti ir veids kā uzzināt, kas notiek apkārt, vai viņš šajā pasaulē ir vēlams. Turklāt pirmajos savas dzīves mēnešos mazulis vēl neprot nošķirt sevi no māmiņas, viņam tas šķiet nedalāms veselums. Tāpēc nav jāuztraucas, ja zīdainītis īsti nevēlas palikt vienatnē, jo viņš vēl nezina, ko tas nozīmē. Varētu šķist, ka patstāvību mazulis iemācīsies tad, ja kādu laiku māmiņas nebūs līdzās, taču tas var radīt pretēju reakciju, bērniņam paaugoties būs nemitīga vēlme atrasties māmiņas tuvumā, ieķerties viņa svārku stērbelē un nelaist to vaļā. Tā bērns kompensēs sākumā neiegūto drošības sajūtu.
Ja jūtam, ka mazulītis ir uztraucies vai viņam sāp puncītis, ļoti labi noder ķengura poza, kad bērniņu uzliekam uz savām kūtīm, un cieši piekļaujam sev klāt. Šī poza mazulim atgādina to labo sajūtu, kad viņš vēl bija māmiņas puncī. Siltums nomierinās mazo vēderiņu, visticamāk bērniņš iemigs. Ja mazulītis dzimis pirms noteiktā laika, ķengura pozai ir vēl būtiskāka nozīme.
Mierināšana, aijāšana, runāšana, jebkas, ko mēs vēlamies savam mazulim pavēstīt, nāks viņam tikai par labu. Ikviens mirklis viņam ir jauns, jo līdz šim nepiedzīvots. Nav tāda mēra pēc kura izmērīt, kur beidzas mazuļa nepieciešamība un sākas lutināšana, mēs tik un tā esam bērniņa miera osta, pat tad, ja to lutinām.
Māmiņu Klubs
kad dēls bija tikko dzimis es vinu rokās ņēmu loti bieži,kā tik izrādīja vēlmi,ka grib rokās.Nekad nēesmu uzskatījusi,ka ņemšana rokās,liela uzmanība,mīlestība var izlutināt bērnu.Līdz gadam dēls ļoti gribeja pa rokām,bet pēc tam jau vairs tas nebija nepieciešams,jo zināja,ka ja vajadzēs tad būs.
Uzskatu,ka tieši otrādi,ja bērnu ņem rokās,kad viņs vēlas tas dod bērnam drošības sajūtu.
esmu nēsāju bērnu visu pirmo dzīves gadu rokās, otrajā nēsāju, jo viņš pats savām kājām gāja, kur acis rāda un pat nerāda. tā nu līdz tiem diviem gadiem arī nonēsājos, jo mājās viņam vienmēr bija garlaicīgi, turēju vai nu klēpī, vai arī opā, kad ēst taisīju - pa rokām, īsāk sakot, bijis ļoti daudz, pat pārsvarā. protams, ir kategorija cilvēku, kuri viņu uzskata par ļoti izlutinātu, bet tā ir tā kategorija, kura vienlaikus uzskata, ka bērnu vairāk pērt vajag, jo no pērtajiem izaugot tie kārtīgie cilvēki, nevis tie, kas pusaudžu gados kaimiņmājai bliež stiklus pa naktīm. man ir atšķirīgs viedoklis, jo es savu bērnu neuzskatu par izlutinātu. jā, ar viņu nav viegli, viņš prasa ļoti daudz uzmanības, līdz ar to manu enerģiju, bet nudien neuzskatu viņu par izlutinātu. viņš vienmēr zinā ko un kādēļ grib, nevis tā vienkārši uzvedas riebīgi.