Pupiņam pateiktas ardievas...

Labdien!

Tas brīdis nu ir klāt, meita (1,9 gadi) ir atteikusies no krūts un tagad viņas apetīte ir vēl labāka, bet par visu pēc kārtas.

Kā mums gājis ar krūtsbarošanu var lasīt šeit, bet kādas krūts ēdināšanas problēmas mūs piemeklēja visā šajā laikā, bet tās nemaz mani neatturēja turpināt barot ar krūti, var lasīt šeit.

Līdz 1,8 gadiem pakāpeniski samazināju krūts ēdināšanas reizes, kamēr beigās bija palikušas vairs tikai 2 – no rīta un vakarā. Tā kā biju jau atgriezusies darbā (kad meitai bija 1,7 gadi), tad rīta ēdienreize man pamazām sāka traucēt, jo bija jāceļas nedaudz agrāk, lai iedotu mazajai pupu un viņa saldi gulētu tālāk, bet es dotos uz darbu. Tad nolēmu pamazām atradināt no rīta ēšanas. Kādus 3 rītus bija tracis, ka pupiņu nedabū, bet pēc tam jau nomierinājās un mierīgi iztika bez pupa. Ar vakara ēdienreizes (vairāk jau laikam mīļuma un drošības mirklis) atmešanu nesteidzos. Domāju, lai jau tiek tas prieks manai mazulītei, kura nemaz vairs nav tik maza. Katrā ziņā domāju, ka, ja līdz 2 gadiem meita neatteiksies pati, tad mēģināšu atradināt, jo vajag jau arī manam ķermenim atpūsties. Jau visu laiku no vismaz 1,6 gadu vecuma es meitai jautāju, kad tad viņa pateiks pupiņam atā, stāstīju, ka viņa jau liela meitene, ka pupiņu ēd tikai mazulīši. Jau kādas dienas pirms liktenīgā :) vakara redzēju, ka meita ne vairs īsti ēd pupu, bet spēlējas ar to. 7. jūnija vakarā meita mazliet pasūca pupiņu un tad tā pasmaidīja skatoties man acīs (šo skatu mēģināšu atcerēties, jo tas bija tik mīļi) un atkal pasūca – pasmaidīja. Tas arī bija pēdējais vakars, kad meita ēda pupu. Kad 8. jūnija vakarā teicu, ka pupiņa šodien nebūs un nesekoja protests, sapratu, ka tiešām iepriekšējais vakars bija pēdējais. Domāju, ja vēl akurāt vakarā pieprasīs, tad jau došu pupu, bet nepieprasīja un nedevu. No vienas puses prieks, ka beidzot mans organisms atpūtīsies pēc šī darbiņa un, ka beidzot meita nāk vairāk mīļoties (īpaši vakaros, kad reiz bija barošanas reizes), ko agrāk nedarīja, bet no otras puses žēl, ka viss beidzies. Žēl, ka drīz krūtis atkal paliks tādas – nekādas. Vismaz grūtniecības laikā un zīdīšanas laikā varēju izbaudīt sievišķību un lielākas krūtis nekā pirms tam.

Tāds bija mūsu zīdīšanas laiks -1,9 gadu garumā.

Tagad tik rodas jautājums, ko lai bērnam piedāvā padzerties krūts piena vietā? Vai un ko Jūs devāt vairāk dzert, kad bērns beidza ēst krūti?

Jauku pupošanās laiku visām māmiņām vēlot,

Maija