Izdzirdot šā pakalpojuma nosaukumu - “saru dzīšana” mazuļiem – jāatzīst, visai nepatīkamas tirpas pārskrien pār ķermeni. Tomēr, kā izrādās, aiz šā vārdu salikuma slēpjas kas patiesi noderīgs jaundzimušajam – ar tā palīdzību bērniņš var tikt pie daudz ciešāka miedziņa un daudz mierīgākas ikdienas!
Par saru dzīšanu stāsta radību mājas “Harmonija” vecmāte Aija Mikova
Kas īsti slēpjas aiz šā vārdu salikuma “saru dzīšana”?
A.M.: Tā ir sentēvu paraža, patiesībā dziļi iesakņojusies mūsu kultūras sastāvdaļa. Kā zināms, mūsu senči bērnus dzemdēja pirtiņās, tāpēc kādreiz arī šo procesu dēvēja par pirtāžām. Tagad – saru dzīšanas ceremonija!
Interesanti, ka līdz 1945. gadam šo lietu piekopa katrā Latvijas nostūrī, bet tagad reti kurš zina,
kas tas ir...
Bet kā mediķe kā jūs šo procesu definētu?
A.M.: No medicīniskā viedokļa es to uztveru kā fizioprocedūru – masāžu.
Kāda ir būtiskākā motivācija šai saru dzīšanai?
A.M.: Galvenokārt tā veicina bērna veselību. Norūda, līdz ar to bērni retāk slimo un ir mierīgāki. Pieredze rāda, ka bērniņi, kuriem veikta saru dzīšana, mierīgāk guļ un nav tik nervozi. Ja atcerētos mūsu senču ticējumus - bērni aug veseli un skaisti, kā arī šī ceremonija novērš ļaunuma piesaukšanu bērniņa veselībai.
Pastāstiet par pašu procesu – cik vecam jābūt zīdainim, kur tas notiek un kā tiek veikta šī saru dzīšana?
A.M.: Saru dzīšanu veic ne ātrāk kā nedēļu pēc dzimšanas, un to var darīt līdz pat gada vecumam. Vislabāk esmu pamanījusi, ka tas izdodas 1 mēneša vecumā. Šai procedūrai ir vairākas metodes. Pārsvarā to gan dara ar mātes piena palīdzību, bet, ja māmiņai ir maz piena vai nav vispār, tad var arī ar kviešu miltu ieraugu. Procedūra noris uzkarsētā pirtī – vislabāk 60 grādu karstumā. Uz linu audekla vai dvieļa nogulda bērniņu, un ķermenīti noslauka ar iepriekš novārītām kumelītēm. Tad ņem talkā liepas zaru slotiņu, bet, ja mazais ir alerģisks, tad vislabāk sunīšu slotu, ar ko viegli ieper muguriņu un pēdiņas.
Un tad sāk parādīties sari?
A.M.: Jā, jau pēc mirkļa sari, kas līdzinās tumšiem vīriešu bārdas rugājiem, sāk līst no ādas. Tas notiek ļoti ātri un vienlaikus. Kad visi sari izlīduši, bērniņu noslauka ar kumelīšu novārījumu un ieeļļo ar kādu eļļu. Uzreiz arī siltumā saģērbj un ietin siltā sedziņā. Noteikti dodam uzēst mammas pieniņu.
Nav jābaidās, ja, bērniņu masējot, tas sāk raudāt, jo procedūra zīdainim diez ko nepatiks...
Kas ir šie vīriešu rugājiem līdzīgie sari?
A.M.: Visticamāk, tie ir sierveida ziedes dziedzeri, kas aizsargā bērniņu no izmirkšanas, tam augot 9 mēnešus ūdenī. Mammas puncī tā palīdz mazuļa ādiņai neatmiekšķēties. Kad bērniņš piedzimis, viņam tie vairs nav vajadzīgi, atmirst un noberžas ar veco ādas slānīti.
Kas notiek ar šiem sariem tiem bērniņiem, kuriem šī procedūra nav veikta zīdaiņa vecumā?
A.M.: Ticējumi vēsta, ka tie bērni, kuriem nav izdzīti sari, ir nervozi, naktīs slikti guļ, jo viņiem niez mugura. Velkot bieži uz "kašķēšanos".
Jāsaka, ka ir arī tādi bērniņi, kuriem nav šo saru!
Bet tikpat labi varu jautāt, kas notiek ar tiem bērniņiem, kuri nav nokrustīti?
Kādi ir iespējamie riski šim procesam?
A.M.: Procedūra nav ieteicama, ja bērniņam ir saaukstēšanās pazīmes, ja bērns ir nevesels. Svarīgi ir, lai pēc procedūras bērniņš lēnām atdzistu – atgūtu sava ķermeņa normālu temperatūru. Nevajag darīt to pašiem, ja baidās to darīt.
Gerda Pulkstene, TVNET
Foto: www.flick.com