“Šoreiz man tika dāvāta iespēja piedzīvot izsapņoto dzemdību scenāriju”

“Šoreiz man tika dāvāta iespēja piedzīvot izsapņoto dzemdību scenāriju”

25. Jul 15:20 Ievas_mamma Ievas_mamma

Skaidra vīzija par to, kādas es vēlētos piedzīvot savas dzemdības, man bija jau pirms pieciem gadiem, kad gaidīju meitu. Toreiz gan viss izvērtās nedaudz citādi. Sarežģījumu nebija, dabiskās ūdensdzemdības norisinājās gludi un raiti, tomēr process sākās negaidīti ātri un sāpīgi, viss norisinājās netveramā laikā, kamēr es vien mehāniski pildīju norādes, radībās apzināti iesaistoties pavisam nedaudz.

Gaidot dēliņu, savā ķermenī un sajūtās ieklausījos divtik. Regulāri lasīju citu sieviešu radību pieredzes, skatījos dabisko dzemdību video un smēlos sevī spēku gaidāmajam uzdevumam. Atšķirībā no pirmās grūtniecības, šoreiz biju daudz aktīvāka (tomēr svarā pieņēmos vairāk), dažas reizes apmeklēju grūtnieču vingrošanu. Centos tikt galā arī ar savām emocionālajām un psiholoģiskajām barjerām. Par cik meitiņa piedzima ļoti liela (4,598 kg un 59 cm) un es pati esmu salīdzinoši maza auguma, manī bija bailes, ka dēls būs vēl lielāks, un es viņu nespēšu izspiest. Baidījos no plīsumiem vai nepieciešamības pēc iegriezuma veikšanas. Tāpat biedēja doma par izstumšanas posmu kopumā, jo ar meitu šķita, ka to nespēju. Tas bija posms, kas sagādāja vislielākās grūtības. Atskatoties gan liekas, ka pie vainas bija bailes spiest, nevis nemācēšana.

Atšķirībā no pirmās grūtniecības, kad sāku sūkstīties par dažādām grūtībām jau termiņa vidū, dēliņa gaidīšanas laikā pilnas 40 nedēļas izstaigāju godam, paralēli studējot augstskolā un rūpējoties par četrus gadus veco meitu. Tomēr dienu pirms noliktā datuma, attālināti piedaloties lekcijās, sajutu nepārvaramu nogurumu. Šķita, ka vairs nevēlos būt stāvoklī, ir grūti – man pietiek. Nobira arī pāris asaras. Dzīvoklī ienāca mana vecmāte, kura pie viena ir arī mana vīramāte (Rasma Kaminska, Dobeles slimnīcas dzemdību nodaļa), un pažēloja mani, norādot, ka vēders ir noslīdējis maksimāli zemu. Pirmās gļotu porcijas novēroju piecas dienas iepriekš, un abas visu šo laiku runājām ar mazulīti, ka nu varētu būt pienācis laiks posties uz tikšanos. Tomēr bērni paši zina, kad ir viņu laiks. Artūrs bija apzinīgs un vēlējās sagaidīt nolikto datumu – 18. oktobri.

Viss sākās tieši tā, kā biju izsapņojusi – pamodos pulksten 4.00 rītā ar sāpēm. Pirmās kontrakcijas pārlaidu vēl miegā, un sapnī redzēju, ka man sākušās dzemdības. Kādā brīdī sāpītes kļuva tik stipras, ka miega plīvurs pamazām pašķīrās. Vienu kontrakciju pārlaidu pusmiega stāvoklī, un atmodusies nespēju saprast – notiekošais ir sapnis vai īstenība. Patīkamā satraukumā gulēju ar vaļējām acīm, līdz sagaidīju! To sajūtu aizmirst nav iespējams, tobrīd zināju, ka viss ir sācies. Smaids bija līdz ausīm, jo satikšanos ļoti gaidīju un dzemdībām jutos vairāk nekā gatava.

Patīkami bija apzināties, ka kontrakcijas ir nelielas, jo šādas pieredzes man nebija. Ar meitu vakarā jutu minimālas sāpes, kuras pat nespēju nosaukt par kontrakcijām. To laikā bez pūlēm spēju iemigt un nogulēt visu nakti. No rīta, kad pamodos, nogāja ūdeņi, un tūdaļ sākās ļoti stipras un regulāras kontrakcijas, kuru dēļ izvēlējos palikt gultā, kur uzkavējos neilgi, jo jau pavisam drīz posāmies uz slimnīcu. Mans sapnis par pakāpenisku kontrakciju augšanu, uzkavēšanos mājās un dažādu pozu izmēģināšanu izšķīda vienā mirklī.

Bet šoreiz man tika dāvāta iespēja piedzīvot izsapņoto dzemdību scenāriju. Kādu brīdi labos jaunumus paturēju pie sevis. Staigāju pa istabu kā pasaulē laimīgākais cilvēks, vērodama dzīvesbiedru un meitu guļam. Drīz uzrakstīju arī mammai un māsai, pavēstot, ka tā diena ir klāt.

Protams, centos pagulēt. Līdz pusnaktij skatījos televizoru, un miegā bija aizvadītas vien četras stundas. Diemžēl katru reizi, kad izdevās iesnausties, nāca kontrakcija, kas līdzi nesa patīkamo satraukumu un adrenalīnu. Miegs izpalika.

Kontrakcijas bija vieglas, bet jūtamas un nepārprotamas. Šķita, ka process strauji attīstīsies un pusdienlaikā manās rokās dusēs bēbītis, bet tā vis nenotika. Kontrakciju garumi un starplaiki bija dažādi. Vienā mirklī novēroju sešu minūšu pauzi, jau pēc mirkļa tās bija padsmit minūtes starpā. Sapratusi, ka regularitātes vēl nav, kontrakciju fiksēšanas lietotni izmantoju tikai periodiski.

7.00 modināju atkārtoti topošo tēti, lai pavēstītu, ka šodien satiksim dēliņu. Viņš pavēra acis un pajautāja, vai nogājuši ūdeņi. Kad atbildēju noliedzoši un piebildu, ka jūtu kontrakcijas, viņš nomurmināja, ka tad jau neko nevar zināt, un aizvēra acis no jauna. Tikai nosmīnēju pie sevis un izgāju no istabas. Jo es zināju, ka šī būs īstā diena.

Drīz pamodās meitiņa. Visi paēdām brokastis, es mierīgi pārelpoju savas kontrakcijas. Nespēju noticēt savai laimei, ka viss notiek tik skaisti. Sagaidījām, kad pamostas vecmamma, un pavēstījām labos jaunumus arī viņai. Visi bijām pacilāti, lai arī progresa nebija. Vecmāte mierināja, ka viss “gatavojas”. Atmiņā palicis mirklis, kad pēc brokastīm visi ielīdām vēl nesaklātajā lielajā gultā un gulšņājām. Es atrados pa vidu, un jutos tik mīlēta, kā vēl nekad.

Drīz vien mani piemeklēja pamatīga vajadzība uzkavēties labierīcībās. Tur iegriezos vismaz desmit reižu. Dzemdību somā ieliktā klizmiņa izrādījās lieka, jo organisms pirms notikuma attīrījās pats. Process, krustojoties ar kontrakcijām, gan bija nepatīkams.

Pienāca pusdienlaiks, un es aizvadīju pāris stiprākas kontrakcijas, kuru laikā vaigos iesitās sārtums. Sapratām, ka ir laiks atvadīties no meitas – viņa devās pie tantes un māsīcām. Uzņēmām pēdējās fotogrāfijas divatā ar punci, sabučojām mazo princesi un solījām, ka nākamreiz mamma būs kopā ar brālīti.

Mājās iestājās pilnīgs miers. Ar draugu baudījām tik sen nepiedzīvotu divvientulību, apzinoties, ka šādu ekstru kādu laiku vairs nebūs. Atkal paēdām, iedzērām kafiju, skatījāmies komēdiju televizorā un smējāmies no visas sirds. Ieturējām pauzi vien kontrakciju laikā, kas pieņēmās spēkā, bet arvien bija salīdzinoši viegli pārelpojamas. Kad piecēlos kājās un staigāju, tās kļuva stiprākas, tomēr diezgan ātri noguru. Apsēžoties tās atkal nedaudz noplaka. Tāpēc ik pa laikam turpināju pavadīt zināmu laiku vertikāli. Par cik bija jau oktobris, kas nāk ar svaigu, dzestru gaisu, atvēru istabas logu līdz galam vaļā un stāvēju pie tā, ar rokām atbalstījusies pret palodzi. Tieši tā, kā biju to iztēlojusies! Draugs ieminējās, ka varbūt logu vajadzētu pievērt, bet es neļāvu. Vēroju pagalmā esošos kokus un brīnījos, ka to zari vēl klāti ar krāsainām lapām. Biju iztēlojusies, ka dzemdību dienā kokos lapu vairs nebūs. Kontrakcijas pārlaidu, apļojot gurnus, un izbaudīju ik mirkli. Tā bija laimes, svētku sajūta, ko pavadīja kaut kas pirmatnīgs, spēcīgs un skaists.

Pienāca pēcpusdiena, un es ieliku koferī vēl pēdējās līdzi ņemamās lietas no saraksta. Turpinājām gaidīt. Kopš pirmajām sāpēm bija pagājušas jau 12 stundas, un nekas neliecināja par to, ka bērniņš taisītos drīzumā dzimt. Intervāli starp kontrakcijām arvien bija neregulāri, pašas sāpītes ilga apmēram minūti. Ļoti gribējās zināt, cik tālu esam tikuši, vai vispār ir atvērums, taču pārlieku ne par ko neraizējos, vienkārši turpināju ļauties un strādāt. Teicu Mārim, ka gribu kādu stiprāku kontrakciju, kas ļautu noprast, ka process virzās uz priekšu. Kad tādu saņēmu, biju laimīga.

Ap 18.00 kontrakcijas pazuda uz pusstundu. Biju ieslēgusi savu aplikāciju, un skatījos, kā tā skaita minūtes, bet neko nejutu. Dzīvoklī ienāca vecmāte, un es paziņoju, ka kontrakcijas ir beigušās. Lai gan sākumā viņa izskatījās ne mazāk pārsteigta par mani, drīz vien viņa piebilda, ka tā mēdz būt. Un tikai pēc dzemdībām viņa skaidroja, ka tā var notikt starp dzemdību fāzēm. Tā tas bija arī manā gadījumā.

Ap 18.30 turpat dzīvoklī man tika pārbaudīts atvērums. Kolīdz piecēlos no dīvāna, lai ietu uz gultu, mani pārņēma līdz tam stiprākā kontrakcija. Pēc tam ķermenis sāka drebēt. Pārbaudes laikā atklājās, ka mierīgā ceļā esam sasnieguši 6 centimetru lielu atvērumu. Tās bija vairāk nekā labas ziņas! Tūdaļ tika zvanīts pēc mašīnas, ģērbāmies un posāmies uz slimnīcu. Lai cik ļoti man patika “dzemdēt” mājās, ap šo manī radās sajūta, ka pietiek – ir laiks doties uz slimnīcu un izdarīt darbiņu līdz galam.

Mašīnā pārlaidu vienu nelielu kontrakciju, līdzbraucēji to pat nepamanīja. Tomēr visu laiku turpināju nekontrolēti drebēt, arī kopumā jutos citādi. Slimnīcā pārģērbos, tad gājām rakstīt tonīšus. Paralēli saņēmu antibiotikas pozitīvajam streptokokam. Šajā laikā uzņēmām pēdējās fotogrāfijas vēl ar punci. Sāku piedzīvot arvien stiprākas kontrakcijas, kuras aizvadīju jau vieglu skaņu pavadībā (vilku “uuuu”). Ļoti koncentrējos uz pareizu elpošanu, visa dzemdību procesa laikā man ar to veicās ļoti labi.

Vēlāk pirmsdzemdību palātā zināmu laiku pavadīju uz bumbas. Ar meitu tas notika vien dažas minūtes, tomēr šoreiz uz bumbas varēju atrasties tik ilgi, cik vēlējos. Tie bija pēdējie brīži, kad jokoju un smējos, pat koķetēju. Kad nolēmu arī palātā pieiet pie loga un paskatīties uz izgaismoto pilsētu, pēc piecelšanās kājās nespēju spert ne soli – nāca pārsteidzoši spēcīga kontrakcija, kuru aizvadīju diezgan skaļi. Tieši tajā brīdī palātā bija ienākusi vecmāte. Redzot notiekošo, viņa teica, ka laiks doties uz vannu. Tajā brīdī sāpītes sāka birt viena aiz otras. Noģērbšanās laikā piedzīvoju divas.

Iekāpjot vannā, viss saspringums un sāpju asums tika noņemts kā ar roku. Ķermenis atslāba un neilgu mirkli ļāva atpūsties bez kontrakcijām. Tas ir neaprakstāmi, kā nonākt paradīzē – tieši šā iemesla dēļ ikvienai topošajai mammai rekomendēju ūdensdzemdības. Kad šķita, ka vairs nevaru, spēki atjaunojās paši no sevis.

Sākās aktīvais dzemdību posms. Kontrakcijas bija ļoti stipras, un es tās varonīgi pārdzīvoju ar elpu. Turējos pie dažiem galvenajiem principiem – izelpa garāka par ieelpu, tikai zemās skaņas, domāt tikai par esošo kontrakciju, starpā pilnībā atslābināties un atpūsties. Šie bija mani pamata noteikumi, kas palīdzēja veiksmīgi turpināt procesu un, jāteic, arī lepoties ar sevi.

Cik interesanti un neparasti bija redzēt, kā vēders paliek tukšs, bērniņam vizoties dzemdību ceļos. Varējām ielikt plaukstu tur, kur vēl nupat bija ciets puncis, bet nu bija tukšums. Tas šķita tik īpatnēji. Bet visspilgtāk man atmiņā paliks tas, ka dēls līdz pat satikšanās brīdim puncī bija aktīvs un turpināja spārdīties. Kamēr centos atpūsties, pārējie priecājās par kustībā esošo vēderu, kas mainīja formu ik sekundi. Lai gan ik pa brīdim arī pati pievienojos šim kolektīvajam priekam, tomēr kopumā jau biju iegājusi savā pasaulē, starp divām stiprām kontrakcijām pat iesnaudos. Tik interesanti bija atmosties vannā un saprast, ka notiek dzemdības. Vēl atmiņā palicis, ka kontrakcijas šajā laikā mēdza nākt pa pāriem – viena ļoti liela, un aiz tās mazāka. Gadījās arī divas ļoti stipras pēc kārtas, kad paspēju tikai noteikt: “Ne jau atkal!...”

Pienāca brīdis, kad jutu vēlmi spiest. Biju laimīga, jo ar meitu to tik skaidri neizjutu, bet šeit to sapratu pati, un biju pilnīgi droša. Tomēr vecmāte teica, ka vēl nedrīkst, dzemdes kakliņš nebija līdz galam atvēries. Šī cīņa bija dzemdību grūtākais posms, jo kontrakcijas bija maksimāli stipras, tām komplektā nāca stiprā vēlme spiest, kuru apvaldīt ir ļoti grūti. Liku lietā visu savu skaņu arsenālu, izmantojot tikai zemās skaņas (“uuuu” un “aaaaa”), bet darīju to maksimāli skaļi, vadot skaņas signālus uz leju. Tikai šādi es spēju adekvāti un mierīgi pārdzīvot stiprās kontrakcijas, nezaudējot kontroli pār sevi un savu ķermeni, turpinot to turēt atslābinātu.

Par cik ūdeņi arvien nebija nogājuši, tie tika pārdurti. Izdevās tikai otrajā piegājienā, jo apvalks bija ļoti ciets. Tas nešķita uzkrītoši nepatīkami. Par cik dzemdes kakliņa viena mala arvien traucēja, vienas kontrakcijas laikā vecmāte ar rokām palīdzēja bērnam tikt cauri problemātiskajai vietai. Tagad es drīkstēju spiest.

Goda vārds, manī tajā brīdī atmodās visas iespējamās primitīvās un mežonīgās dabiskās dziņas. Es spiedu ar tādu spēku un jaudu, kādu sevī nekad nebiju apzinājusies un iztēlojusies. Pār muti vēlās mežonīgākās skaņas, bet es ne mirkli par to nesatraucos. Zināju, ka visu daru pareizi, un to apstiprināja arī vecmātes atzinīgie un uzmundrinošie vārdi. Ar meitu izspiešana ieilga vismaz pusstundu ilgā pasākumā, tālab vecmāte mani ļoti pārsteidza, pirms trešās spiešanas tūres paziņodama, ka vēl viens spiediens un bērns būs laukā. Viss notika tik strauji, ka pat tā dēvētais “ring of fire” (uguns aplis – mirklis, kad iznākusi bērna galviņa) šķita kā viens īss mirklis. Gaidījām noslēdzošo kontrakciju – aizvadījām vienu “nederīgu”, un tad nāca īstā… Kā dzīvesbiedrs vēlāk teica, es rēcu kā zvērs, acis bija lielas. Atceros, kā tās pavēru, lai redzētu notiekošo, un aina šķita pat nedaudz amizanta – izskatījās, it kā vecmāte man starp kājām cīnītos ar krokodilu. Patiesībā viņa pūlējās izvilkt manu lielo dēlu, kuram nabassaite bija aptinusies ne vien ap kaklu, bet arī ap visu ķermeni. Nabassaite bija pārsteidzoši gara. Tomēr bērniņam viss bija kārtībā, un arī dzemdības tas nekādi neietekmēja.

Pulksten 23.47 pasaulē nāca mans dēliņš Artūrs – 4,380 kg smags un 59 cm garš. Atšķirībā no māsas, viņš bija noklāts ar balto vielu, tāpat raudāja nedaudz dūšīgāk. Drīz vien pēc nonākšanas uz mammas krūtīm viņš atvēra acis un nopētīja pasauli, kurā ienācis. Es visu laiku turpināju monitoni atkārtot: “Viņš ir piedzimis, viņš ir piedzimis, viņš ir piedzimis…” Mans mīļotais cilvēks un abu bērniņu tētis bija līdzās no sākuma līdz beigām jau otro reizi, par ko es viņam būšu pateicīga visu atlikušo mūžu.

Plīsumus dzemdībās neguvu, tomēr atkal piedzīvoju zināmu asiņošanu. Pirmajā pēcdzemdību dienā ne vien nevarēju normāli parunāt brašās bļaušanas dēļ, bet arī nespēju aiziet uz virtuvi pēc brokastīm bez ģībšanas sajūtas. Vēl atbraucot mājās no slimnīcas mēdza pielavīties ģībonis, piemēram, pēc uzkāpšanas otrajā stāvā. Pastaigāties spēju tikai līdz piemājas veikalam. Tomēr, kad biju saņēmusi divas sistēmas ar dzels preparātiem un uzņēmusi dzelzi ar dabas produktiem, pelēkais sejas tonis un baltās lūpas izzuda, spēks palēnām atgriezās. Sešu nedēļu pēcdzemdību vizītē saņēmu nosūtījumu uz pilnu asins ainu, kur tika konstatēts, ka viss, tostarp dzels līmenis, atkal ir pilnīgās normas robežās. Arī šeit esmu no visas sirds pateicīga dzīvesbiedram, kurš mani aptekalēja, kamēr atguvu spēkus.

Šobrīd Artūrs ir omulīgs un ļoti mierīgs deviņus mēnešus vecs puisēns, kurš ļoti mīl mammu, tēti, māsiņu un vecmammu, kuras gādīgās rokas viņu skāra pašas pirmās. Protams, iemīlēti ir arī citi radi – ome, tantes, māsīcas. Artūrs ir komunikabls, labprāt spēlējas pastāvīgi, cilvēkus un notikumus ļoti cītīgi vēro ar lielu interesi. Ir izaudzējis astoņus zobus, arvien ēd mammas pieniņu. Šobrīd mācās stāvēt bez turēšanās un staigāt turoties, skaidri saka “mamma” un smaida visu nomoda laiku. Mums ar viņu ir tik ļoti paveicies, ka neizslēdzu domu par vēl kādu bērniņu mūsu ģimenē kaut kad nākotnē. Un skaistās dzemdības tikai vairo pārliecību, ka būšana par mammu man ir ielikta jau šūpulī.