Tiekam pie mazuļa: Baibas stāsts

30. Dec 2021, 00:00

Māmiņu Kluba rubrikā “Tiekam pie mazuļa” tu vari sekot līdzi Diānai un Andrim, kuri ar medicīniskās apaugļošanas palīdzību cenšas tikt pie mazuļa. Seko līdzi viņu stāstam un pieredzei gan Māmiņu Kluba portālā, gan arī Facebook lapā.

Diāna un Andris nav vienīgais pāris, kuram ir grūtības tikt pie mazuļa, tāpēc Māmiņu Klubs aicina ikvienu, kura ceļš līdz mazulim bijis sarežģītāks, ilgāks un grūtāks, dalīties arī ar savu stāstu, lai tie kalpotu citiem par iedvesmu un ticību tam, ka ikviena ģimene var tikt pie bērniņa.

Savu stāstu par ceļu līdz bēbītim Māmiņu Klubam uzticējusi Baiba.

Aizvadītā gada vasarā Baiba iestājās rindā uz valsts apmaksātu IVF, jo citu iespēju, kā tikt pie mazulīša, nebija.

Savos 18 gados Baiba būvēja sapņu pilis par nākotni. Tobrīd šķita, ka 23 gadu vecumā viņai būs gan ģimene, gan māja Pierīgā, arī suns, taču pēc gadiem, kad jau bija pāri 30 gadiem, attapās, ka laulībā ir vairāk nekā 6 gadus, strādā stabilā darba vietā un ir savs dzīvoklis. “Ir vīrs, kas dara vairāk, nekā no viņa prasi, ir perfekts dzīves kompanjons. Vai var būt vēl labāk,” vaicā Baiba, sakot, ka citas vien varētu priecāties par to, kas viņai dots.

Tomēr apziņa, ka par dzīves doto vajadzētu priecāties, nav palīdzējusi dienās, kad Baiba domājusi par to, ka labāk būtu dzīvot lētā, īrētā vienistabas dzīvoklī, kurā valda bērnu kņada un raudas, un domāt par nākamās dienas ēdienkarti, mājas pienākumiem nevis darba lietām.

Ritējis trešais, ceturtais, iespējams, jau piektais gads, jo kurš gan tos vairs var izskaitīt. Katru gadu Baiba gaidījusi Ziemassvētkus, cerot, ka, iespējams, beidzot notiks brīnums, tad dzimšanas dienu, jo tā taču būtu tik lieliska dzimšanas dienas dāvana, tālāk jau atkal vasaru, jo būtu tik brīnišķīgi baudīt vasaru, zinot, ka esi beidzot sagaidījusi kaut ko tik ilgi gaidītu. “Katrs mazākais nelabums, nogurums lika domāt nevis par to, ka kaut kas nebūtu kārtībā, bet gan cerēt, ka varbūt šoreiz, varbūt beidzot,” ar pastāvīgajām cerībām dalās Baiba. Tikmēr līdzcilvēki nav skopojušies ar ieteikumiem, dodot padomus mazāk stresot, aizbraukt ceļojumā, kārtīgi atpūsties, atlaist, nomainīt darbu. Baiba pat saņēmusi ieteikumus pamēģināt citu vīrieti, jo, iespējams, šis nav īstais.

Sekojis viens ceļojums pēc otra, kad, pārbraucot mājās, tiek plānots jau nākamais, jo apkārtējie taču ieteikuši atlaist, tomēr viss bez rezultātiem. “Tad sāc pie sevis domāt, ka droši vien nemāku atlaist. Tur slēpjas tā problēma. Varbūt pie vainas tā vīna glāze vakaros, varbūt par maz sportoju, varbūt pārāk bieži ēdu neveselīgi? Varbūt…,” saka Baiba, ka gribējies kliegt brīžos, kad pretī nāk pāris, kam bērniņš “gadījies” vienas nakts sakarā, savukārt dažkārt vēlējusies kļūt par to pašpietiekamo dāmu, kura pilnīgā pārliecībā var teikt, ka vienkārši nevēlas bērnus, jo tas nav priekš viņas.

Šādu nostāju Baiba vēlējusies veidot, taču tā kā viņa pēc dabas esot ļoti atklāta, jau pēc vienas vīna glāzes ar asarainām acīm esot gatava izstāstīt visu, kā ir. Ka nesanāk.

Baiba saka, ka lielākie pārbaudījumi bijuši nevis brīžos, kad kāds pelnītu vairāk par viņu vai arī pārvāktos uz skaistāku mājvietu, vai arī apmeklētu labākos restorānus, bet gan paziņojuši, ka gaida mazuli. “Kā gribējies iekliegties, ka mēs arī!” saka jaunā sieviete, piebilstot, ka pēc tam, protams, sekojuši pašpārmetumi, jo par pārējiem taču būtu jāpriecājas, tomēr vienīgais, ko viņa varējusi izdabūt pāri lūpām, bijis: “Es gribu priecāties, tik tiešām, bet prieku par jums nomāc viss, kas notiek vai, precīzāk sakot, nenotiek.”

Visvairāk smeldzis tas, ka nekad nevar zināt, vai pēc mēneša, diviem, pieciem, gada vai pieciem gadiem sagaidīs. Vai izdosies iegūt to, par ko visu laiku tik ļoti cerēts. Atlicis vien paļauties šodienai un šim mirklim. Skatīties banālas romantiskās filmas ar vīnu un labāko sieru, doties pastaigās uz mežu vai parku, pa nobružātām ielām, vienlaikus klausoties mūziku, kas rauj ārā sirdi no krūtīm, vai, tieši pretēji, mudina dejot. Dzīvot šodienai, šim mirklim, jo rītdiena nav apsolīta. “Šodien es apņemos dzīvot tā, kā es gribu. Ja vēlēšos, es ēdīšu kruasānus brokastīs, iedzeršu vīna glāzi vakarā pēc nogurdinošas darba dienas, es teikšu visu, ko domāju. Es iešu uz koncertiem viena, izbaudīšu katru minūti un dziedāšu līdzi visām dziesmām, un nebaidīšos, ko kāds padomās par mani. Es būšu,” ar šādu skatījumu uz dzīvi uz priekšu devās Baiba.

Pienāca 2021.gada pavasaris, kad Baiba saņēma vēstuli, ka ir pienākusi viņu kārta rindā uz IVF. “Bija milzīgs prieks. Uzreiz apzvanīju visus tuvākos, lai par to pastāstītu. Uzreiz pieteicos vizītei pie ārsta,” saka Baiba.

Par tālākajiem soļiem stāsta Baiba.

5. martā uzsāku IVF procesu – apmēram 10 dienas ar špricēm sev vēderā precīzi plkst. 20.00. Piektajā dienā ārste iepriecināja, ka papildus nāks vēl viena šprice plkst. 19.00. Liels lepnums par sevi, ka var kam tādam iet cauri, tajā pat laikā bailes, ja nu neizdosies, un prieks, ka beidzot viss iet uz priekšu.

Bet viss process bija arī skumju tīts, jo mammai, kurai pāris gadus atpakaļ tika diagnosticēts vēzis, kļuva sliktāk. Saņēmu zvanu no māsas, ka viņai aizdomas, ka mammai ir ļoti slikti, tāpēc steidzos uz laukiem pie mammas, meklēju viņai ārstus un prieks lēnām izzuda... Tā bija pēdējā reize, kad redzēju savu mammu pašu staigājam (ar palīdzību gan), bet staigājam. Pēc smagas nedēļas nogales, kurā mamma vēl turpināja tēlot, ka viss ir kārtībā un viņa vienkārši ir slinka un nevar pastaigāt, devos atpakaļ uz mājām Rīgā.

Jau trešdienā, 17. martā, notika punkcija, kas notika pilnā narkozē. Man izņēma 7 olšūnas, no kurām 5 apaugļojās, taču līdz piektajai dienai bija izveidojies tikai viens embrijs. TIKAI VIENS! Manas cerības zuda, bet vairāk pa galvu maisījās tieši viss saistībā ar mammu.

Tās pašas nedēļas nogalē bija pēdējās dienas, kad redzēju mammu – slimu un nevarīgu. Braucot prom nojautu, ka tā ir pēdējā reize, kad viņu redzēšu, bet nespēju to līdz galam pieņemt un noticēt. Atvadoties tikai paņēmu viņas roku un noteicu "Es Tevi mīlu", neko vairāk pateikt nevarēju. Cilvēks, ko mīlēju, jau bija zudis, kļuvis tik svešs, zaudējis savu mūžīgo dzīvesprieku. Mamma bija zudusi.

22. martā notika transfērs ar vienu vienīgo embriju. Tas notika ātri un ne īpaši sāpīgi. Un sākās 10 dienu gaidīšana līdz būs nepieciešams nodot asins analīzes, lai noskaidrotu, vai HCG aug, un grūtniecība ir iestājusies. Māsa vēl paspēja mammai noteikt, ka man "iestādīja" bērniņu. Bet tad jau mamma vairs nerunāja, tikai skatījās nekurienē.

Nākamajā dienā ierados darbā pacilāta, ka procedūra ir notikusi, ka esmu darbā, nedaudz izraujoties no nelāgām domām, taču jau ap pusdienas laiku saņēmu zvanu no ģimenes – mammas vairs nav. Es sabruku, taču pie dzīvības mani turēja cerība, ka pēc nedēļas jātaisa analīzes un uzzināšu, vai esmu stāvoklī.

Aizvadītas bēres. Pilnīgā sabrukumā, taču ar cerību, veicu HCG analīzes un saņemot rezultātus sapratu, ka esmu stāvoklī. Biju priecīga, bet kaut kā sev līdz galam priecāties tomēr neļāvu – ja nu, ja nu kaut kas notiek... Bet, ejot mēnešiem, jūtot pirmās kustības, bailes mazliet atkāpās, un prieks un cerības vairojās.

Pašlaik esmu pašās grūtniecības beigās. Kuru katru dienu jāsagaida mūsu pirmdzimtā meita. Tā nu es pazaudēju sev vienu no mīļākajiem cilvēkiem un ieguvu citu. Laikam jau pareizi saka – kādam ir jāaiziet, lai kāds nāktu vietā.

Ja arī jūs šobrīd cenšaties tikt pie bērniņa, dalies ar savu stāstu! Pastāsti, ko jūs esat izmēģinājuši, lai tiktu pie bērniņa, kāds ir jūsu ceļš, lai sagaidītu pasaulē savu brīnumiņu. Iespējams, arī jūs esat izvēlējušies izmēģināt medicīnisko apaugļošanu?

Dalīties ar savu stāstu vari Māmiņu Kluba portāla komentāros, gan Facebook un Instagram. Anonīmi savus stāstus vari sūtīt arī uz kristine@maminuklubs.lv.