Tiekam pie mazuļa: Annas Katrīnas stāsts

30. Nov 2021, 00:00

Māmiņu Kluba rubrikā “Tiekam pie mazuļa” tu vari sekot līdzi Diānai un Andrim, kuri ar medicīniskās apaugļošanas palīdzību cenšas tikt pie mazuļa. Seko līdzi viņu stāstam un pieredzei gan Māmiņu Kluba portālā, gan arī Facebook lapā.

Diāna un Andris nav vienīgais pāris, kuram ir grūtības tikt pie mazuļa, tāpēc Māmiņu Klubs aicina ikvienu, kura ceļš līdz mazulim bijis sarežģītāks, ilgāks un grūtāks, dalīties arī ar savu stāstu, lai tie kalpotu citiem par iedvesmu un ticību tam, ka ikviena ģimene var tikt pie bērniņa.

Paldies Annai Katrīnai, kura dalījusies arī ar savu stāstu!

Anna Katrīna stāsta, ka 2008.gadā, gaidot pirmo mazuli, viņa savā prātā bija izstrādājusi skaistu turpmāko dzīves plānu, cerot, ka līdz 30 gadiem piedzims otrais bērniņš, bet līdz 35 gadiem – arī trešais. Tomēr reālais dzīves ceļš izrādījās līkumotāks un neprognozējamāks.

“Šoreiz līdz uzvarai,” nesen pirmajā skrīningā uzmundrinoši sacīja daktere, uz ko ar smaidu Anna Katrīna atbildēja, ka “obligāti”.

Pati pirmā grūtniecība manā dzīvē agrajos 20 gados beidzās īsti neiesākusies. Ar tukšu augļa olu, kad, priecīgi satraukti kopā ar partneri bijām ieradušies Miera ielā uz pašu pirmo USG. Es pat nezināju, ka var tā notikt! Sekoja tīrīšana un dziļas bēdas.

Pēc nepilniem četriem mēnešiem bez lielām grūtībām atkal biju stāvoklī. Prieks un laime mijās ar trauksmi. Bija milzīga laime pirmajā sonogrāfijā redzēt miniatūru cilvēciņu, kurš kustina rociņas, kājiņas. Pēc tam mierīgi baudīju grūtniecību un nezināju ne ceturto daļu no visa tā, ko par fertilitāti, grūtniecību zinu šobrīd. Īsi pirms savas 23. dzimšanas dienas sagaidīju pasaulē nākam brīnišķīgu mazulīti ar gariem, kupliem matiem.

Audzinot pirmdzimto, diendienā par viņu sajūsminoties, studējot un strādājot, doma par otro mazuli bija kaut kur perifērijā. Šī vēlme atnāca vien īsi pirms brīža, kad pirmais bērns uzsāka skolas gaitas. Grūtniecība iestājās jau pirmajā ciklā, kas šķita liela veiksme.

Man bija maldīga, mazliet augstprātīga pārliecība, ka ar mani viss var būt tikai un vienīgi labi, ka esmu veiksminiece: pirmais bērns dzemdēts jaunos gados, arī tagad – nepilni 30. Tomēr pirmais skrīnings un tālākie izmeklējumi viesa trauksmi un neziņu. Padziļināti izmeklējumi, asaras, apjukums, satraukums, un visbeidzot amniocentēze, no kuras biju vēlējusies izvairīties, baidoties kaitēt mazulim, un kas apstiprināja ģenētisku pataloģiju. „Dabā vienkārši tā gadās, vainojams nav neviens. Arī puķe izaug, izplaukst reizēm ar nepareizu ziedlapiņu skaitu,” teica dr. Mālniece toreiz. Bija tik daudz neatbildamu jautājumu, un uz tiem arī nemaz pasaulē nav atbilžu. Bija jādomā, kāpēc tā noticis ar mūsu bērniņu, jo esam jauni, veseli, visu darījām pareizi. Mums bija jālemj par lietām, par kurām nekad nevajadzētu, negribētos lemt. Tas bija viens no vistumšākajiem posmiem dzīvē. Bērniņš bija ļoti mīlēts, ļoti gaidīts un gribēts, ļoti vēlams, tomēr pieņēmām lēmumu atvadīties, bažījoties, cik smagi un cik sāpīgi varētu būt vēlāk. Un cik laika kopā būtu dots tad, pēc piedzimšanas. Baidoties par tālāku nākotni. Lūdzu bērniņam piedošanu un solīju, ka satiksimies. Citreiz.

Vecākais bērns līdz galam nesaprata, kur palikusi māsiņa, par kuru tika stāstīts. Mums nebija spēka izstāstīt saprotamā veidā. Pat neatceros, kā pārdzīvoju tumšos mēnešus. Atnākot pavasarim, no jauna domāju par grūtniecību. Iespējams, par ātru. Grūtniecība iestājās otrajā ciklā, bija pagājuši aptuveni 4 mēneši kopš iepriekšējās grūtniecības, kas tika pārtraukta 2. trimestrī.

Tagad prieks par gaidāmo mazuli, protams, mijās ar vēl lielākām bažām. Visa uzmanība tika pievērsta tikai un vienīgi ģenētikai. Un viss bija labi. Noskaidrojās, ka gaidu veselu puisēnu, attīstība noritēja labi un pareizi, visas analīzes bija ļoti labas. Pamazām sāku gādāt mazās lietiņas, nopirkām skaistus ratus. Pēc 21. nedēļas parādījās savādas, durošas sāpes vēdera lejasdaļā. Ginekoloģe mierināja, ka droši vien stiepjas saites, tā mēdzot būt.

Kādā dienā labierīcību apmeklējuma laika uz salvetes pamanīju kaut ko „gļotu korķim” līdzīgu, ar asiņu piejaukumu. Apgūlos, izsaucu neatliekamo medicīnisko palīdzību. Bija raižpilna nakts Stradiņos, tomēr nekas īpašs nenotika, nebija nekādas sajūtas, jutu mazuļa kustības. No rīta, pēc visiem izmeklējumiem un lielās USG, pasaule sabruka ottreiz. Diagnoze: pilnībā atvēries dzemdes kakls un makstī jau daļēji ieslīdējis augļa pūslis. Nekādu cerību. Ārsti reālistiski visu skaidroja, taču nespējām samierināties ar neiespējamo, neatgriezenisko.

Vienu nedēļu uzturējos Stradiņos. Nezinu, kādu brīnumu es gaidīju. Tad bija jāizrakstās, jo nepiekritu „grūtniecības atrisināšanai”, taču arī neko citu mediķi šajā situācijā vairs nevarēja darīt. Vēl vienu nedēļu nogulēju mājās, lasot internetā visneiedomājamākos stāstus un visdažādākās pieredzes, smeļoties drosmi mammu forumā. Vienlaikus ļoti vēlējos Neiespējamu Brīnumu, vienlaikus ļoti bēdājos, lasot arī skumjos stāstus un bēdīgās pieredzes par īpaši priekšlaikus dzimušajiem.

Tomēr sajūtas kļuva nepatīkamākas, un divas nedēļas pēc diagnozes „dzemdes kakla nepietiekamība” bija jāatgriežas Stradiņos. Šoreiz jau dzemdību nodaļā. Dēliņš piedzima, viņa svars bija gandrīz 500 grami, un uzreiz atgriezās pie zvaigznēm.

Pēc šīs reizes mediķi teica nogaidīt kā minimums pusgadu. Līdzjūtīg ieteica koncentrēties uz ko citu.

Aizritēja nepilns gads pēc otrā lielā zaudējuma. Biju atradusi savu sapņu darbu un pievērsusies tam. Tomēr vēlme pēc otrā mazuļa un ticība brīnumam nebija zudusi. Taču, mēģinot palikt stāvoklī, vairāk nekā gadu nebija rezultāta. Grūtniecība vienkārši vairs neiestājās. Apmeklēju dažādus ginekologus, veicu simtiem visdažādāko analīžu, ļoti izteiktas novirzes atrastas netika. Nedaudz paaugstināts TSH, pavisam minimāli paaugstināts vīrišķo dzimumhormonu līmenis. Nekā specifiska. Sonogrāfijas normālas. Bija vien viena vienīga, īsa bioķīmiskā „grūtniecība”, par kuru pat nenojaustu, ja nebūtu nodevusi vairākas HCG analīzes. Noguru mēģināt, skumt, vilties, katrreiz gaidīt, cerēt un nesagaidīt. Jutos iztukšota, „nederīga”, it kā mans ķermenis pieviltu mani. Iespējams, kādai „mazliet vairāk nekā gads” šķitīs maz, bet, ņemot vērā pagātnes zaudējumus un gadus, kas jau ritēja, domājot par otro bērnu, tas bija daudz.

Pagāja vēl pāris gadi. Sācies pavisam cits Stāsts. Ar visām manām bažām, kas valdīja no 2017. līdz 2018. gadam par to, ka manī ir kāda vaina, ar iedomu, ka ir izveidojušās kādas nenoteiktas fertilitātes problēmas, neticami atnāca Brīnums. Jauna grūtniecība. Iespējams, tam notikt palīdzēja progesterons, ko daktere rekomendēja lietot uzreiz pēc ovulācijas. Pirms tam biju lietojusi ilgāku brīdi sojas produktus, dateles, jo nez kur biju salasījusies, ka tas var vispārēji labvēlīgi iespaidot sievišķo dzimumhormonu fonu. Vēl uz konkrēto momentu (pēc ovulācijas) „paņēmu pauzi” no nopietniem fiziskiem treniņiem ar augstu slodzi. (Šiem treniņiem biju pievērsusies, kad jau kādu laiku biju atteikusies no domas mēģināt un vilties.)

Tūlīt aizsāksies otrais trimestris. Skrīnings bija ļoti labs. Papildu sirdsmieram gaidu arī NIPT testa rezultātus. Jā, būs lietas, ko šajā grūtniecībā ļoti rūpīgi pieskatīt, ko uzmanīt, kam sekot līdzi. Iespējams, dzīvei vajadzēs maigāku, saudzīgāku ritmu uz kādu brītiņu. Un tomēr.

„Līdz uzvarai!!!” Līdz skaistam, plaukstošam Pavasarim!

Ja arī jūs šobrīd cenšaties tikt pie bērniņa, dalies ar savu stāstu! Pastāsti, ko jūs esat izmēģinājuši, lai tiktu pie bērniņa, kāds ir jūsu ceļš, lai sagaidītu pasaulē savu brīnumiņu. Iespējams, arī jūs esat izvēlējušies izmēģināt medicīnisko apaugļošanu?

Dalīties ar savu stāstu vari Māmiņu Kluba portāla komentāros, gan Facebook un Instagram. Anonīmi savus stāstus vari sūtīt arī uz kristine@maminuklubs.lv.