Tiekam pie bēbīša: Martas stāsts

Neauglība ir jautājums, ar kuru saskaras daudzi pāri, taču nereti tas tiek izsāpēts klusībā ģimenē, par to nestāstot citiem. Jo sāp…

Savu stāstu Māmiņu Klubam uzticējusi Marta, piebilstot, ka viss sākās skaisti – ar dēliņa piedzimšanu. Kā viņa atzīst, nav bijuši nekādi sarežģījumi, lai tiktu pie pirmā bērniņa.

Par ceļu līdz otrajam bērniņam stāsta Marta.

Gāja laiks un šķita, ka ir pienācis īstais brīdis, lai būtu arī otrais bērniņš ģimenē. Taču realitāte bija savādāka. Turpināju apmeklēt dakteri, pie kuras tika sagaidīts pirmais mazulis. Problēma bija manī, neregulārs cikls, PCO. Dažbrīd cikls varēja vilkties 40, 50 vai pat 60 dienas. Daktere ieteica lietot Cyclebalance. Jutu, ka šīs preparāts man nekādu labumu nedod, tika jau izmēģināti visi inozītu saturoši preparāti, taču nekā. Cikls kā bija, tā palika nestabils. Ķērāmies pie Duphaston lietošanas. Lietoju kādu laiku, uzlabojumi bija, taču niecīgi. Tālāk daktere ieteica citu progesterona saturošu preparātu.

Šādā veidā cīnoties par mazuli jau bija aizritējuši 2,5 gadi. No radiem un draugiem tika uzklausītas nerimstošas piezīmes par to, ka nu jau būtu laiks māsiņai, taču neviens nenojauta, cik sāpīgi bija šie jautājumi, kaut arī vienmēr ar smaidu izdomājām kādu stulbu atrunu.
Palielinot progesterona devu, notika brīnums. Mazulis tiešām pieteicās. Prieks, diemžēl, nebija ilgs. 7 nedēļas un viss bija beidzies. Auglis bija pārstājis attīstīties. Nācās veikt tīrīšanu. Protams, lielas sāpes, vilšanās. Taču reizē arī tas deva mieru un cerību, ka pie mazuļa tikt mums ir iespējams.

Pēdējā sarunā ar dakteri sapratu, ka viņa neuzskata, ka jālieto hormoni, jo tas var nodarīt ļaunumu sievietes veselībai. Šajā brīdī sapratu – ja vēlos mazuli, jāmaina dakteris. Jādodās nevis pie ikdienas ginekologa, bet pie ginekologa, kurš strādā ar šāda veida problēmām.

Caur paziņām noskaidroju kādu labu ginekologu. Šeit arī viss sākās. Medikamenti, hormoni u.t.t. Pēc otrā cikla stimulācijas un ovitrelle šprices mums pieteicās mazulītis. Jāsaka, ka šis laiks nebūt nebija viegls, taču nevienu brīdi nenožēloju ne par lietotajiem medikamentiem, kuri noteikti sabojāja manu veselību, ne par manu izskatu (lietojot hormonus, mans izskats mainījās līdz nepazīšanai), jo esam sagaidījuši savu mazo bumbulīti, kurš mūsu dzīvē ienes daudz prieka.

Šeit gan gribētos aktualizēt jautājumu par to, kā sievietēm tikt pāri zaudējumam, jo, gaidot savu varavīksnes puisīti, nenoliedzami,stress bija liels, jo katra novirze no normas analīzēs, USG liek baidīties par grūtniecības iznākumu. Domāju, ka daudzām sievietēm, kuras ir piedzīvojušas zaudējumu, ir grūti, gaidot nākamo bērniņu.

Aktuāla tēma noteikti ir arī pietāte pret pāriem, kuriem nav bērniņu vispār, vai kuriem pēc pirmā bērniņa ilgstoši nav otrs bērniņš. Lai arī cik skaudri tas būtu, bet tieši tuvākie cilvēki nodara visvairāk sāpes ar savu jautājumu, kad tad būs māsiņa? Un nevienam jau negribās atklāt, ka mēs esam tie nevarīgie, kuriem nesanāk.

Tāpat arī jautājums par mediķiem! Cik ilgs laiks bija patērēts lietojot vienu un to pašu medikamentu, ja redzams, ka tas nelīdz un nekas nerisinās uz priekšu. Šeit laikam jādomā par to, cik mēs varam uzticēties mediķiem, un, kad sākās robeža, kad pats sāc risināt savu auglības/neauglības problēmu!

Ja arī tu esi saskārusies ar neauglību, uztici mums savu stāstu!