Tiekam pie bēbīša: Guntas stāsts

Neauglība ir jautājums, ar kuru saskaras daudzi pāri, taču nereti tas tiek izsāpēts klusībā ģimenē, par to nestāstot citiem. Jo sāp…

Savu stāstu Māmiņu Klubam uzticējusi Marta, piebilstot, ka viss sākās skaisti – ar dēliņa piedzimšanu. Kā viņa atzīst, nav bijuši nekādi sarežģījumi, lai tiktu pie pirmā bērniņa.

Par ceļu līdz otrajam bērniņam stāsta Gunta.

Centieni ieņemt bērniņu ilga nepilnus  5 gadus. Tiešām bieži no draugiem,  radiem, maniem kolēģiem izskanēja leģendārais jautājums : “Nu, kad tad jums būs mazais?”  vai pat pamācība – “Būtu tā kā laiks domāt par bērniem.” Un katru reizi tas lika iekšēji sarauties. Tāpēc aicinu ar šādiem jautājumiem lieki nemētāties.

Nolēmām vērties pie ginekologa-reproduktologa. Pēc anamnēzes ievākšanas  man tika veiktas dažādas analīzes, vīrs nosūtīts vizītē pie androloga, uz analīzēm. Diemžēl spermogrammas rezultāti bija ļoti apbēdinoši, turklāt man tika konstatēts policistisko olnīcu sindroms (PCOS). Iespēja ieņemt bērniņu dabīgā ceļā nebija izslēgta, bet bija ļoti niecīga. Stājāmies rindā uz valsts  apmaksāto medicīnisko apaugļošanu. Tā kā rinda uz valsts apmaksāto procedūru tolaik bija ļoti gara,  nolēmām to darīt par saviem līdzekļiem. Pasākums ir tiešām dārgs – vizītes, manipulācijas, medikamenti, uzturēšanās klīnikā.

Mums tika nolemts pielietot ICSI (intracelulārā spermatozoīda injekcija olšūnā) metodi, kur apaugļošana notiek tā sacīt mēģenē un puncī nonāk embrijs. Lai to varētu veikt, procedūrai vispirms ir nepieciešams izaudzēt vairāk kā vienu olšūnu.  Vēderā jāinjicē medikamenti stingri noteiktās devās un laikos. Atceros, ka man nebija bail, ka jādur adatiņa vēderā, bet bija ļoti bail nejauši sajaukt devas lielumu. Šī procesa mērķis ir izaudzēt vairākas olšūnas, tomēr mans organisms nolēma iet uz rekordiem, un manī izauga 56 olšūnas. Diemžēl šāds rekords nepalika bez sekām – man bija  olnīcu hiperstimulācijas sindroms. Nācās kādu brīdi gulēt  slimnīcā un atlikt embrija ievietošanu. Uzreiz gribu nomierināt sievietes, kuras gatavojas šai procedūrai, jo šādi negadās bieži un ārsti ir zinoši, kā šados gadījumos rīkoties. 

Pēc apmēram diviem mēnešiem, gada nogalē, biju gana atpūtusies un analīzes bija labas, tāpēc devāmies uz pirmo tikšanos ar mūsu mazo brīnumu.  Mums ļoti pavecās – procedūra bija veiksmīga, un grūtniecība iestājās ar pirmo reizi.  Arī otrais bērniņs pie mums nonāca pateicoties medicīniskajai apaugļošanai. Nu esam četri- ģimenē aug meita un dēls.

Atskatoties uz šo ceļu, varu ieteikt:

• Uz leģendārais jautājums : “Nu, kad tad jums būs mazais?” atbildēt godīgi  - bērniņš nepiesakās, apmeklējam ārstu.
• Iekrāt naudu, jo pat tad, ja pati procedūra ir valsts apmaksāta, ir ļoti daudzas pozīcijas, kas jāsedz par saviem līdzekļiem.
• Nemeklē vainīgo. Un nekādā gadījumā nevaino sevi! Tu esi laba mamma arī ja bērniņš atnāk ar medicīnas palīdzību.  Līdzīgi  kā ar akūtiem ķeizargriezieniem. Reizēm medicīna palīdz notikt brīnumiem, kas citādi nebūtu  iespējami. 

Gribu teikt lielu paldies EGV klīnikai un īpaši  Dr. Violai Millerei.

Veselību visiem!