Te un tagad

PAGĀTNE

Kopš vecākā bērna 3 gadu jubilejas galvā virmoja doma par otra bērniņa ienākšanu ģimenē. Reizēm no domām līdz realitātei ir tāls ceļš ejams. Tā tas bija arī mūsu gadījumā. Teju vai ik mēnesi, savās īpašajās dienās gan raudāju, gan dusmojos uz Kosmosu! Jautājumi kā apnicīgi odi virmoja ap manu galvu – par kādiem tēva grēkiem man viss šis? Kāpēc viss kas man ir, nākas ar pūlēm? Kur ir tā taisnība uz šīs pasaules? Ir ģimenes, kuras nemaz nevēlas un nevar uzturēt vēl vienu mazulīti un viņiem tas piesakās makten ātri.. Kad tas brīdis pienāk tu nespēj tam noticēt, ka ir. Manā sliktā pašsajūta (nejaukt ar vemšanu), galvassāpes lika vīram uzdot tik bieži skandēto jautājumu “Vai tik tas nav..?”. Ir, ir! Vēlā vakara stundā mēs uzzinājām, ka gaidam ilgi loloto brīnumu. Līdz satikšanās brīdim nepacietīgi visa ģimene skaitījām dienas, vērojam, kā aug mans puncis.. Visa fonā nogurumus, pārstrādāšanās darbā, miega trūkums, stresa pilnas situācijas, nervozitāte par ikdienas raizēm, par nākotni. Satikšanās ar jaunāko bērnu bija ātrāka, nekā ar vecāko, bet tik un tā sāpes un pārdzīvojumu tas nemazināja.

Kā vilcene cīnījos un domāju “ES VARU”, līdz padevos īsi pirms priekšskars bija vaļā.. Paldies tam cilvēkam, kurš ir atklājis epidurālo anestēziju! Rīgas Dzemdību Nams man bija zināms jau no pirmajām dzemdībam, līdz ar to mani nevarēja pārsteigt ar personālu vienaldzību, dīvaina paskata vairākkārtīgi lietojamo plastmasu trauku netīrību, nemitīgo durvju virināšanu, kad vien personālam vajag un nav nozīmes, ka bērns nupat nupat ir aizmidzis..  Biju laimīga, kad devāmies mājup. Man  nebija tik svarīgi baloniem izrotātā automašīna vai ziedi – man gribējās mājās. Kur var kaut nedaudz kontrolēt apkārt notiekošo. Kopš šī notikuma ir pagājuši 6 mēneši. Smagi 6 mēneši – daudz negulētu nakšu, pārdzīvojumu…

Man bija pārliecība – kas nu tur ir? Vienu bērnu esmu uzaudzinājusi, vai ta nespēšu ar otru tikt galā? Par šo būtu jāaizmirst jau saknē!!! Divi bērni, kas vizuāli ir līdzīgi, ir absolūti dažādi bērni. Jā, un vēl viena lieta – naivi cerēju, ka otrs bērns būs mierīgs bēbis, kurš tik ēdīs un gulēs. Atkal aplauziens man pašai.. Kaut arī mēs esam vieni un tie paši vecāki – bērni ir dažādi un cerēt uz vieglumu, vienkāršumu nevajag! Lai nav pēc tam tā bēdīgi ap sirsniņu, ka nav tā kā vēlies. 

TAGADNE

Cik sirreāla ir sajūta – tu ilgu laiku esi kaut ko ļoti vēlējies un nu tu to saņem, bet tu nezini ko ar to iesākt.. Šobrīd daudz pārdomāju pagātni un meklēju “vainīgos” – kāpēc man bērns ir tik nemierīgs jau no mazām dienām? Nekas nav mainījies, arī šobrīd manam bērnam ir nepieciešama esmu es un cieši klāt. Neder variants “Piecu soļu attālumā”. Šobrīd savam bērnam pamazām esmu pielikusi birku “emocionāls un jūtīgs” bērns. Cenšos pieņemt un ar to sadzīvot. Viens gan man ir skaidrs un man par to nav ne mazāko šaubu – stresa pilnā vide gaidību laikā ir atstajusi nospiedumu bērna emocionālitātē. Tāpēc, citam topošajām mammītēm gribas ieteikt – nospļaujieties uz visu apkārtējo un domājiet tikai par sevi un puncī mītošo bēbīti. Viņš visu jūt! Nepieļaujiet manu kļūdu, nevajag tēlot māti varoni un ar zobiem un nagiem visur stāties visam pretī!

Paldies vecākajam bērnam, kurš palīdz cik vien var – kad mammai ir spēki un nervi izsīkuši, pie darba ķeras klāt vecākais bērns, kurš rīko koncertus jaunākajam bērnam, stāsta pasakas. Es viņu mīlu, un to viņš dzird, jūt un zina. Vecākais bērns ir atsevišķs stāsts, katrā ziņā vecākais bērns nav aizmirsts – gan nodarbojamies kopā krāsojot, līmējot, gan apmeklējam kopā dažādus pasākumus, gan vienkārši esam kopā skatoties kārtējo multeni..

Šobrīd mana laimes izjūta ir ārkārtīgi pieticīga – gardas kafijas tase, silta vanna un kripatiņa miega. Tomēr būšu godīga – es būtu pateicīga par kārtīgu vagonu ar miegu un tikai man..

Dienas rit, es pat reizēm neatceros kāds ir datums.. Aktuālākais šobrīd ir tagad un te – kā jūtos es un kā jūtas bērns. Un ko es varu darīt vēl, lai bērns justos labāk.

NĀKOTNE

Nevienam nav slinkums pavilkt mani uz zoba – re, nav nemaz tik grūti un nepaies ne ilgs laiks kā sagribēsiet trešo bērnu. Man, sievietei ražīgākajos gados, laikam būtu tik jādarbojas un jādod artava šai valstij uzaudzinot vēl prāvu bariņu bērnu. Tomēr, ne un ne! Ne manā gadījumā! Un šoreiz es pastāvu uz sievietes tiesībām izlemt! Prāva bērnu pulciņa audzināšanai man būs nepieciešama prāva nervu deva vai privātais psihoterapeits, auklītes kas palīdzēs pieskatīt bērnus.. Zināms rūgtums ir arī par nodokļu sistēmu mūsu valstī – esmu “vainīga”, ka ilgus gadus esmu nopelnījusi vairāk, nekā likumā noteiktie maksimālie “griesti” un šobrīd tieku sodīta ar mazāku pabalstu nekā mans ikmēneša atalgojums. Līdz ar to mūsu ģimenes nākotne ir ar diviem bērniem un kaut kad (iespējams pensijas vecumā) ar skaistu suni.