"Simtgades mazulīti gaidot"

Esmu mamma diviem puišiem - Jēkabam (2 gadi un 4 mēneši) un Harijam (7 mēneši). Abi puiši ir dzimuši Vidzemes slimnīcā, neskatoties uz to, ka biju dzirdējusi daudz sliktu atsauksmju no dzemdētājām. Vienmēr esmu vairāk paļāvusies uz savu pieredzi, nevis citu un tādēļ arī nebaidījos pārliecināties kā būs. Pat neslatoties uz to, ka abu puišu dzemdībās man līdzās nebija neviens no "savējiem."

Ar Jēkabu bija jābrauc "nospraustā" dienā, jo jau no 4. gaidību mēneša nācās dzert antibiotikas, jo man nierē krājās urīns un visu laiku bija sliktas analīzes. Lai Jēkabam nekaitētu, nācās "uzprasīties" uz dzemdībām ar nelielu stimulēšanu. Atminos, ka dakteri bija ļoti pacietīgi un atsaucīgi.

Bet Harijs... viņš piedzima pirms laika, veselas 3 nedēļas agrāk, kā bija plānots. Lai arī vīrs ar koferi bija mums līdzi, aizsūtīju mājās un Harija sadomāja piedzimt ar slimnīcas drēbītēm.

Atminos, ka lai arī dakteres darīja visu, lai dzemdības nenotiktu, bija ļoti atsaucīgas un pretimnākošas. Bet Harijam bija savi nodomi.

Vienīgais, kas man toreiz nepatika bija tas, ka slimnīcā bija karantīna un tēvi, kuriem nebija paņemtas ğimenes palātas, netika ielaisti...kamēr ğimenes palātās varēja iet, kas gribēja.

Abas reizes esmu ļoooti labās domās par vecmātēm, kas strādā Vidzemes slimnīcā, jebkurā laikā var pie viņām vērsties un vienmēr palīdzēs ar padomu.