23.04 17:00-19:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Sveikas, dārgās māmiņas! Šodien gribu padalīties ar jums tajā, kā tad mums gāja vienā ļoti svarīgā lekcijā pie psiholoģes Alikas Sorokinas par ģimenes dzemdībām no vīrieša skatpunkta.
Meitenes, vai esat aizdomājušās par atbildības sadalījumu dzemdībās? Ļoti bieži ir tā, ka, ja sieviete līdzi ņem vīrieti, viņa 70% atbildību dod mediķiem un pārējo savam vīrietim, pati strādāt negrib. Vai arī gaida, ka vīrs viņas vietā izdarīs visu, izdarīs tā, lai viņai nekas nebūtu jādara. Patiesībā tās ir tādas nereālas cerības, kas gadījumā, ja netiek ataisnotas, liek vilties sievietei.
Atbildība par dzemdību procesu un tā veiksmīgums pamatā iedalās šādi: 70% atbildības mammai, 10% - ārstiem, 15% vīram, un 5% - augstākiem spēkiem..
Ja māmiņa apzinās, ka dzemdības, tas ir darbs, kuram, tāpat kā maratonam, ir jāgatavojas ik dienas visu 9 mēnešu garumā, problēmu parasti nav.
Svarīgi ir apzināties, ka dzemdības tik tiešām ir darbs, un darba rezultāts ir laime - ilgi gaidītā tikšanās ar mazulīti. Un tur, kur ir darbs, ir arī pašrealizācija. Sieviete realizē savu būtību ģimenē, un galvenais katras sievietes uzdeumvs ir bērniņa laišana pasaulē.
Kāds ir vīrieša uzdevums dzemdībās? Pirmkārt, psihoemocionālais atbalsts. Mīļotais cilvēks stresa situācijā kopā ar tevi - tā ir kā drošības pazīme.
Man šķita, ka vīrieša atbildībā, ja runājam par dzemdībām, ietilpst arī pareiza elpošana un dzemdību pozu piemeklēšana. Izrādās, ka tas tā nav. Sieviete tikai un vienīgi pati var izvēlēties sev ērtāko pozu un vīrietim jābūt kā viņas atbalstam, jāpalīdz ieņemt šo pozu, jāpietur sieviete, jāveic masāža viņai.
Kas man īpaši Alikā patika? Viņa pilnīgi ne uz ko neuzstāja, nekādā ziņā nerunāja ne par ko kā konkrētu PAR vai PRET attiecībā uz ģimenes dzemdībām. Viņa uzsvēra, ka, ja katrs apzinās savus motīvus, kāpēc viņam nepieciešama šāda pieredze, tad ģimenes dzemdības satuvina, un tā ir nenovērtējam emocionālā pieredze.
Mani motīvi, kāpēc man vajadzīgs vīrs dzemdībās, ir droša vide. Tikai ar vīru un ne ar vienu citu, es jūtos tik mierīgi, ērti, droši. Es zinu, ka viņš parūpēsies par to, lai man būtu ūdens, kad gribēšu padzerties, piedāvās paklausīties man mīļāko mūziku, atgādinās, kā pareizi elpot, ja noskriešu no ritma un veiks atslābinošu masāžu.
Diemžēl, ar pirmo bērniņu bijām apjukuši, nezinājām, kā nodrošināt sev ērtus apstākļus dzemdību procesā un tagad abi esam daudz labāk sagatavojušies.
Alika stāstīja par katru dzemdību posmu un deva arī konkrētu instrukciju par to, kā tieši vīrs var palīdzēt sievai kontrakciju laikā, kā var palīdzēt, kad sākušās jau pamatīgas sāpes. Vīriešiem izveidojās konkrēta aina galvā par tēmu, kas ir dzemdības un kā sievietei TIEŠĀM var palīdzēt.
Kad Alika stāstija par bērniņa izstumšanas periodu, man acīs saskrēja asaras. Es atcerējos tik spilgti, kā pasaulē ieradās Maksimiliāns, kā viņu uzlika man uz krūtīm, kā viņš izskatījās, un atcerējos to beznosacījuma mīlestību, ko sajutu tajā brīdī. Atcerējos vīra sejas izteiksmi, apjukumu, bet tādu laimīgu apjukumu. Es gulēju un raudāju no laimes, glāstot viņa galvu, skūpstot to. Un vīrs mani apskāva, bučoja manu pieri.
Bērniņa dzimšanas brīdī, kā stāstīja Alika, enerģiju var pataustīt ar rokām. Tas ir neticams brīdis. Mazulis dzimst un ar acīm meklē savus tuviniekus, sastop māmiņu un tēti. Un tas, ko bērniņš redz jau pirmajās savas dzīves minūtēs, ir ļoti svarīgi, lai veidotos viņa pieķeršanās tuviniekiem. Ziniet, kā pīlēniem, kad viņi izšķiļas, pirmais, ko viņš ieraudzīs, atpazīs, tiks uzskatīts par viņa mammu, un viņš dosies pie tās. Cilvēkiem, protams, viss nav tik kategoriski, bet, katrā gadījumā, tas viss ir ļoti svarīgi.
Mamma pirmajās bērniņa dzīves minūtēs izjūt milzīgu emociju skaitu. Viņas bērnņš viņai ir pats skaistākais pasaulē, pats mīļākais. Mamma sniedz bērniņam pirmo dzīves mācību - beznosacījuma mīlestību.
Tēta mīlestība ir nosacījuma mīlestība, bet, atrodoties blakus šajā tik ļoti grūtajā brīdī, es domāju, ka tēva jūtas pret šo mazo, kliedzošo kamoliņu, pamostas daudz ātrāk, kā tad, kad vīrietis atbrauc vien ar skaistu konvertiņu uz dzemdību iestādi pakaļ mammai un bērniņam.
Tā ir katras ģimenes izvēle, katra pāra izvēle. Galvenais, lai lēmums par ģimenes dzemdībām tiktu pieņemts kopīgi, nedrīkst būt tā, ka to pieņem māmiņa viena pati, balstoties uz to, ka daudzi tā mūsdienās dara, un tagad mammai arī tā gribas..
Mēs domājām kopā. Gājām uz lekciju, lai pieņemtu lēmumu. Un pēc atbraukšanas mājās, vīrs man piedāvāja patrenēties elpot, uzlika roku man uz vēdera. Dažreiz darbības pasaka vairāk kā vārdi..
Vīrs atzīst, ka lēmums par kopīgām dzemdībām viņam nenāk viegli. Viņam bija grūti skatīties jau toreiz, kad mocījos un viņš nezināja, kā man palīdzēt. Es jautāju, vai tas saistīts ar to, kā es izskatījos, viņš teica, ka tas viņu uztrauca vismazāk. Bet tajā pat laikā atzina, ka atrasties mājās aiz durvīm viņš arī nespētu..
Tagad viņam ir informācija par to, kā man paīdzēt dažādos dzemdību posmos, viņš ir gatavs iegūt šo pieredzi tādēļ, lai man būtu ērtāk. Mans vīrietis uzskata dzemdības par ļoti satraucošu pieredzi, salīdzina to ar ainu, kurā norisinās cīņās bez noteikumiem, bet tajā pat laikā vienu atstāt mani nevēlas, un kur likties pašam, kamēr es dzemdēšu, arī vēl nezina.
Viņš saprot, ka nekad neaizmirsīšu, ka viņš mani nav astājis vienu tādā svarīgā brīdī, ir bijis blakus. Viņs zina, ka man tas ir sava veida - atzīšanās mīlestībā.. Un lai arī lēmums nav nācis viegli, tāpat kā pirmoreiz, kad viņš pat nešaubījās, vai viņam jāpiedalās dzemdībās, viņš tomēr piekrita piedalīties ģimenes dzemdībās. Es nespiedu to viņam, vienkārši palūdzu atnākt ar mani kopā uz lekciju, lai adekvāti izprastu, kas ir dzemdības un kā viņš tajās man var palīdzēt.
Mēs sagaidīsim mūsu meitiņu šajā jaunajā, neizprotamajā pasaulē kopā.
Liels paldies Alikai par brīnišķīgo lekciju, kas palīdzēja salikt man visus punktiņus uz i!
Dārgās māmiņas, dalieties savā pieredzē!
Vai dzemdējāt kopā ar vīru?
Kā izlēmāt par labu ģimenes dzemdībām?
Kā vīrs jums dzemdībās palīdzēja?
Vai šī pieredze jūs satuvināja vai tieši otrādi?
Patiesā cieņā,
Jūsu Sabīne un Punča iemītniece
Vīra klātbūtne, dzimstot abiem bērniem, bija pašsaprotama- pat bez īpašām diskusijām abi gribējām būt līdzās un tas tiešām ļoti palīdzēja. Pēc tam esam pārrunājuši dzemdības un vīrs atzina, ka viņam būtu ļoti žēl, ja nebūtu iespēja piedzīvot emocionālo pirmo satikšanos ar gaidīto bērniņu! Arī vīrietim ir svarīga pirmā redzēšanas un pirmās minūtes ar mazuli, kad tas nācis pasaulē 😀
prieks, ka vīrs arī šoreiz piekrita būt kopā.
Arī mans vīrs piedalījās gan pirmajās dzemdībās, gan būs kopā ar mani otrajās, jo tas taču ir mūsu abu mazulītis.
Man patīk, ka šajā reizē jau konkrētāk varēšu pateikt viņam, ko gribu un kā lai palīdz, jo pirmajā reizē sākumā viņš jutās diezgan bezpalīdzīgs. Pēc tam sapratu, ka jāprasa, ko un kā vēlos un bija super.
Mēs jau no paša sākuma zinājām, ka būsim kopā, lai gan uzspiedusi nekad neesmu, ka viņam jābūt, jo, mazums, varbūt viņam bail, vai kā. Stereotipi jau ir dažādi par dzemdībām.
Vīrs dzemdībās turēj manu roku, slaucīja pieri, masēja ar dušu, palīdzēja vecmātei, pārgrieza nabas saitīti un apģērba mazulīti.
Dzemdību pieredze mūs ļoti, ļoti satuvināja, tagad, atskatoties, varu teikt, ka vīrs ir daudz maigāks pret mani, vairāk saprot mani kā sievieti un arī citās jomās esam tuvāki 😀
Ar mums ir tā:
Kad uzzinājām, ka gaidām mazo un sākām sarunu par dzemdībām, tad vīra attieksme bija noraidoša, negrib redzēt kā šķīst asinis un vēl nez kas.. pilnīgs fuj, vīrietim tur nav jābūt.
Pēc tam vīriņam pasniedzu vairāk informācijas par dzemdību procesu kā tādu- viss jau nenotiek kā uz burvju mājiena un nesākas ar spiešanu un nepatīkamiem skatiem.. Sarunājām ar vīru aiziet uz kursiem kopā un tad, lai viņš izlemj- es nespiedīšu viņu piedalīties dzemdībās, ja viņš negribēs, bet kursus lai apmeklē- vienkārši zināšanai..
Pēc pirmās nodarbības, ko apmeklējām, kad biju tikai 22. nedēļā (dabūjām par velti šo nodarbību, tāpēc tik ātri gājām)- vīra attieksme mainījās.. Viņš ir gatavs mani atbalstīt, bet ja jutīs, ka izspiešanai nav gatavs, tad uz to laiku izies ārā, pēc tam taču ļaus atgriezties..
Par nabassaiti- arī sākumā bija pilnīgi pret tās pārgriešanu- bet pēc citiem kursiem vīrs jau uz to nedaudz savādāk skatās, man jau liekas, ka tagad viņš to pat varētu izdarīt, tajos kursos tā smuki pateica- lielāka goda par to, ka vīrietis to drīkst darīt nemaz nav.. Nu- redzēsim , darīs viņš to vai ne..
Šodien mums pilnas 40 nedēļas un kuru katru dienu var sākties Lielais Notikums- tad arī zināšu vairāk par to kā mums gāja, kāda bija vīriņa attieksme un cik tālu viņš bija gatavs iet 😀
mums ar vīru nekad nav bijusi saruna par to vai viņš būs klāt, kad dzims mūsu bērniņš. tas, ka būs, bija skaidrs jau no paša sākuma - jau no attiecību sākuma.
tā kā meita piedzima darba dienā, tad vīrs vēl paspēja to dienu nostrādāt un tad devās pie manis. viņš man bija liels atbalsts, jo viņš bija tas, kurš stundu stāvēja pie dušas un lēja man karstu ūdeni uz krustiem (kaut gan reāli telpā pat nebija, ko elpot, viņš nesūdzējās), viņš izturēja, kad es tur dušā sāku bļaut uz sāpēm, viņš man palīdzēja nokļūt dzemdību zālē, uzrausties augšā, viņš bija tas, kurš man turēja roku, kad bija trakākās kontrakcijas, viņš reizē ar mani ieraudzīja mūsu meitiņu, viņš pārgrieza viņas nabas saiti, viņš viņu saģērba, viņš palīdzēja man nokļūt līdz istabiņai. viņš bija klāt katru brīvdienu, kad atmeklētāju laiks atļāva.
es piekritīšu arī tam, ka ir savādāka attieksme, ja tev blakus ir vīrietis. tad slimnīcas personāls varbūt mazlietiņ raustās, jo zina, ka kāds domā ar vēsu prātu 😃
Mums bija ģimenes dzemdības. Vīrs uzskata - ja bērnu rada abi, tad arī viņa sagaidīšanā piedalās abi. Man vīrs bija vajadzīgs vairāk kā morāls atbalsts, savs cilvēks, kurš ir blaksu, kad apkārt ir tikai svešas sejas. 😀