SABĪNES BLOGS: Par Maksimiliānu

Maksimiliānam ir 4,5 gadi, meitiņai puncītī jau 22 nedēļas un 5 dienas.

Sveikas, mīļās māmiņas! Es tik opar puncīti, par puncīti vien.. un par liekajiem kilogramiem vien. Agrāk zinājāt mani pēc blogiem par dēliņu. Un nu man gribējās tagad arī pastāstīt, kā tad viņam iet.

Vasara šajā gadā mums bijusi īpaša, nodarbības Māmiņu Klubā man tagad ir vairāk, nekā agrāk - gan krievu, gan latviešu grupas, ir arī grupas vecākiem bērniņiem, no 3-4 gadu vecuma.

Starp citu, par nodarbībām, kas ir pirmdienās - pirmajā nodarbībā nolēmu veikt tādu nelielu eksperimentu - kā būtu, ja trīsgadniekiem dotu sarežģītākus uzdevumus, nekā viņi pēc grāmatiņas varētu izpildīt. Un, ak brīnums, manā grupā salasījušies vainu ļoti gudri bērni, vai arī mēs ļoti labi sastrādājāmies, un es redzu katrā no viņiem milzīgu progresu. Viņiem izdodas iegaumēt burtiņus, salikt tos kopā un veidot trīsgadnieku attīstībai samērā sarežģītus motorikas vingrinājumus. Katru pirmdienas rītu sāku ar to, ka domāju, ko lai tādu interesantu kopā sadara un process iet uz priekšu, es tam atdodos pilnībā, un mums tik daudz kas kolosāls kopā izdodas.

Sakarā ar to, ka trīsgadniekiem tik daudz kas izdodas, man mazliet sāp, ka Maksītim tās pašas lietas mazliet bremzē vēl. Viņam joprojām nav īpašas intereses par lasīšanu, lai gan, kad viņš grib, vai drīzāk - man piekāpjas, var izlasīt arī nelielu vārdiņu. Bet šī nodarbe viņu necik nesaista.

Jā, un redzamies mēs šajā vasarā pavisam maz - no divām līdz četrām dienām nedēļā. Dārziņā vasarā es viņu nesūtu, jo ir jauktās grupas un arī audzinātāji mainās, un tas nenāk viņam par labu, un jā, kāpēc gan, ja ir tik feina vecmāmiņa, kas vēlas ar viņu kopā pabūt, sūtīt bērnu dārziņā. Tā nu viņš tur pavada laiku, svaigā gaisā, basām kājām, skrienot pa vēsu meža upīti katru dienu.

Jūlijā viņam bija dubulta laime - radinieks (patiesībā onkulis, kurš to noliedz) - Jegors, kuram arī tūliņ būs 4 gadi, ir viņam patiesi labs draugs. Divatā viņi liek pasvīst visiem radiņiem, izklaidē viens otru, spēlē lomu spēles ar brutāliem scenārijiem,  - policistus un bandītus, un jā, piesien arī viens otru pie koka. Mamma ar vecmāmiņu nesas viņiem pakaļ ar kliedzienu - nu pietiek taču muļķoties! Bet viņi atbild, ka nekaujas, bet gan spēlējas.

Kad vecmāmiņa uzzināja, ka gaidām meitiņu, pilnā nopietnībā aizdomājās par to, kā viņu pasargāt no šiem abiem, tā, lai arī viņa neskrietu ar dakšām un nūjām, kliedzot: "Atzīsties, kur ir zelts, smirdīgais pirāts!"

Vienu es zinu, redzu pat skaidri - man aug īsts puika, brutāls, kustīgs, mazliet slinks un tomēr pievilcīgs pretējam dzimumam. Ainiņa, kas man iezīmējas, ir ļoti tīkama manām cīm.

Ir arī asie stūrīši, Maksimiliāns ir tāds īsts mazs kaitnieks un atriebējs. Var izdarīt kaut ko tīšuprāt, nepaiet ne diena bez blēņām. Mani saudzē, bet tikai tāpēc, ka īpaši mīl mani, kā viņš man pats to saka. Bet apkārtējos nesaudzē.

Palīdz manas manipulācijas, un te jāsaka - ak es sieviete, mani nedrīks satraukt, man sirsniņa sāk, man ir puncītī meitiņa un vispār.. To izmanto arī visi radi, īpaši vecmāmiņa.

Vēl mani mazliet uztrauc motivācijas trūkums viņā raksturā. Lūk, kā es pateicu :)

Lieta tāda, ka viņu ne īpaši aizrauj tādas lietas, kā būt pirmajam, būt foršākajam, labākajam utt. Viņš pavicinās ar roku un pateiks, ka viņam nevajag, un darīs, kā uzskatīs par vajadzīgu.

Labi, tādu viņa rakstura iezīmi es varu pieņemt, bet ar citiem gan ir sarežģītāk - ar viņa unikālo viedokli par jebkuru jautājumu nerēķināsies ne dārziņā, ne skolā. Jūtu, ka tā būs mūsu problēma. Viņš nevēlas pakļauties, negrib kaut ko darīt, jo tā būtu jādara. Tādas atbildes no manis viņš pat neuztver, vienkārši atbild man, ka tā nav atbilde un tā ar cilvēkiem nerunā. Nākas tikt galā ne tajos labākajos veidos - vai nu jābiedē: ja nedarbosies, tevi nepaņems ne skolā, ne vēlāk policijas akadēmijā, bet gan būsi sētnieks un tādā garā. Vai arī atkal jāspiež uz to, ka mani tas viss uztrauc. Viņš visu dara tikai tāpēc, lai viņam liktu mieru un, lai viņu lieku reizi paslavētu. Un tā ir tāda neliela viņa psihes iezīme, es pati tāda esmu..

Tikšu galā ar finansēm un iesim uz smilšu terapiju. Vajag kaut kā atrisināt šo problēmu saknē, lai gan, ai, kā negribas to visu cilāt un gribas domāt, ka mums viss ir kārtībā.

Vai esat pamanījuši, ka bērni ar katru gadu prasa vairāk finanšu? Agrāk es domāju, ka tiksim vaļā no autiņbiksītēm, tēriņi uz bērnu samazināsies. Un vai, kā es kļūdījos.. Tagad es strādāju tikai tam, lai apmaksātu Maksimiliānam nodarbības un atļautos sev kādus sīkus sievišķīgus prieciņus.

No nodarbībām vasarā Maksītis turpina apmeklēt mūzikas skolu (Jaunā Rīgas mūzikas skola), kurā viņš jau no aprīļa individuāli nodarbojas kopā ar ļoti interesantu, neordināru pasniedzēju vārdā Andis Sinkevičs. Akadēmiskās stundas laikā viņi apgūst fortepiano un citu trokšņaino instrumentu spēles pamatus. Man patīk, kā viņš pieiet bērna potenciāla atvēršanai, ļoti daudz darbojas, prot ieinteresēt bērnu un iepazīstina viņu ar lielo mūzikas pasauli.

Un te mums arī bez kaitējuma neiztikt, jo 2 mēnešus pēd tam Maksītis sāka protestēt, sāka darīt tīšuprāt dažādas blēņas, nenoturēja uzmanību. Es jau gribēju viņu ņemt ārā no nodarbībām, bet pedagogs mani atrunāja, sakot, ka visi bērni iziet cauri tādai krīzei pirms lielāka progresa. Un patiešām, es pacietu divas reizes, vienojos ar bērnu, ka turpmāk es viņu gaidu koridorā, un progress nelika sevi gaidīt.

Maksimiliāns spēlē instrumentu tieši tik, cik tas ir iespējams viņa vecumā. No 3 minūtēm viņi kopā ar pasniedzēju tikuši līdz pat 20 minūtēm.

Un viss rotaļu formā - gan notis, gan praktiskā daļa. Sacer dziesmas un vārdus.

Bet ar trokšņainajiem instrumentiem (āfrikāņu bungas - kongo, marakas, lietus flauta) tiek rīkoti īsti koncerti, uz kuriem dēls dažreiz uzaicina arī mani no koridora.

Drīz plānoju radiem parādīt tādu improvizētu koncertu, kurš patiesībā būs parasta nodarbība, uz kuru ieradīsies arī tētis un vecmāmiņa. Dēls jau ir pabrīdināts, gaida šo notikumu, jūtu, ka tas viņa pašvērtējumam nāks par labu.

Un vēl mums ir liels sasniegums - bērns sācis braukt ar divriteni. Mēs pat negaidījām, ka tas notiks, jo maijā, kad viņš pirmoreiz uz tā sēdās, ar improvizētiem papildus ritenīšiem, apgāzās, raudāja un neprata noturēt līdzsvaru. Un te noņēmām ritenīšus un otrajā dienā dēls sāka braukt. Es raudāju no lepnuma un prieka sajūtas, kā redzot pirmos solīšus, jo sajūtas patiešām tādas pašas. Patiesībā, pēc pirmās tādas veiksmīgās dienas viņš gan nokrita sāpīgi no velosipēda, sasita vēderu pret stūri, nobrāza ādu. Asaru jūra bija. Ceru, ka šis kritiens viņu nenobiedēs un viņš arī turpmāk pārliecināti vizināsies.

Lūk, tāds man jau liels dēls.

Un kā iet jūsu bērniem? Sen nekas nav dzirdēts no pirmsskolēnu mammām, un, ja rakstāt, atceraties:  es vienmēr ar lielu prieku lasu.

Visām labu noskaņojumu vēlot,

Sabīne, Maksimiliāns un Punča iemītniece