Rokas svīst un sirds dreb – jāpaziņo par gaidāmo bērniņu

Daudzas teiks: „Ar otru taču ir daudz vieglāk pastāstīt vecākiem un radiem par gaidāmo bērniņu”! Taču es tam nepiekrītu. Mana sirds kūleņo un brīžiem šķiet, ka izlikšu apskatei savas brokastis, tikai iedomājoties vien par to kā teikšu vecākiem, ka gaidu otru bērniņu.

Ar vīra radiem un vecākiem zinu, ka problēmu nekādu nebūs. Par viņiem domājot tas uztraukums ir pavisam savādāks – tāds jauks un pozitīvs. Atceroties kā vīra māte priecājās par pirmo bērniņu, tad silti paliek ap sirdi iztēlojoties kā būs tagad ar otru. Toreiz vīramātes reakcija par gaidāmo bērniņu man deva pozitīvisma lādiņu visai nedēļai. Tiešām lidoju pāris centimetrus virs zemes, jo tā sajūta, kad kāds tik ļoti priecājas par gaidāmo notikumu liek lidot! Šoreiz, tāpat kā pagājušajā reizē izlēmām vīra ģimenei pasniegt jaunumus kādā interesantā formā. Piemēram, par pirmo grūtniecību paziņojām nopērkot knupīšus vīramātei un vīratēvam, ievērām lentīti un uz knupīša gala uzrakstījām datumu. Tad likām abiem aiztaisīt acis un uzlikām knupīšus kā kaklarotu. Smieklīgi bija tas, ka viņi uzreiz nesaprata, bet tad, kad saprata tad bija prieks, prieka asaras, daudz bučas un apkampieni.

Šoreiz izdomājām iesaistīt topošo lielo brāli. Ir ideja uztaisīt viņam krekliņu ar uzrakstu „Es būšu lielais brālis”, aizbraukt ciemos pie radiem svētdien, kad notiek ģimenes pasēdēšanas un gaidīt, kad kāds ievēros to, kas mazajam rakstīts uz krekla. Varētu sanākt diez gan jautri! Par to, kā viss būs noticis rakstīšu jau no sava Māmiņu kluba profila, jo radi būs lietas kursā!

Tomēr atgriežoties pie maniem vecākiem. Tā paziņošanas lieta, šķiet, ka būs daudz grūtāka. Man tēvs vienmēr teicis, ka sākumā karjera, pēc tam vīrs un bērni. Taču man notika mazliet savādāk. Vīrs, pirmais bērns, augstskola un tagad jau otrs bērns. Jā, ne pēc viņa plāniem, kas bija attiecībā uz manu dzīvi, un es saprotu, ka viņš uztraucās, lai viss būtu kārtībā un mana dzīve būtu izdevusies. Zinu, ka viņš mani mīl kā nevienu citu, un laikam tieši tāpēc ir tik grūti pastāstīt jaunumus. Negribas redzēt vilšanos viņa acīs. Zinu, ka viņš būs nedaudz dusmīgs. Zinu, ka tas būs īslaicīgi, un pēc laiciņa viņš to būs pieņēmis. Es zinu, ka viņš grib, lai mana dzīve būtu labāka par viņējo un saprotu viņa uztraukumus. Visi šie ko es minēju ir iemesli kāpēc tik ļoti baidos no šīs sestdienas, kad esam apņēmušies ar vīru paziņot jaunumus par gaidāmo bēbīti.

Rīcības plāns arī daļēji izdomāts – paņemšu topošo lielo bērnu klēpī, lai ja nu kas man būtu aizņemtas rokas – varēšu mainīt pamperi vai vienkārši kārtot zeķes mazajam. Tad ātri pateikšu, tā kā noplēš plāksterus. Pēc tam aizžmiegšu acis un gaidīšu kas notiks tālāk. Uh, pat uzrakstot šo visu jau bailīgi sāk palikties.

Tagad sāku aizdomāties, cik daudz vietas manu šī brīža emociju kokteili aizņem tieši bailes. Bailes par to kā tikšu galā ar diviem, bailes par pastāstīšanu. Visur tās bailes. Ceru no tām drīzumā tikt vaļā, lai varu kārtīgi izbaudīt savu grūtniecību, tieši tāpēc gribās ātrāk paziņot radiem, lai atbrīvotos no nastas. Zinu, ka daudzi gaida līdz 12. Grūtniecības nedēļai, un tad tikai atklāj, tas, manuprāt, ir saistībā ar māņticību. Tā kā mēs ar vīru par tādām lietām nedomājam, tad arī par pirmo grūtniecību paziņojām krietni pirms 12.nedēļas. Un šoreiz darīsim tāpat, jo zinu, ka jutīšos daudz labāk un spēšu vismaz vienu baili izmest ārā no savas galvas!

Kā jūs pavēstījāt jaunumus par gaidāmo bērniņu saviem vecākiem un radiem?