Psihoterapeite: dzīvē gadās arī traģiskas situācijas, kuras nespējam ietekmēt

Sēras, bēdas, skumjas- tie ir tikai daži no vārdiem,ko varētu saistīt ar zaudējuma sāpēm un nāvi. Mēs izsakām visdzīļāko līdzjūtību māmiņai, kuras mazulis nu noraugās uz mums no mākoņa maliņas, bet sāpes sirdī palikušas un dzīve it kā turpinās.

Ielūkoties šajā situācijā aicinājām psiholoģi psihoterapeiti Diānu Zandi,lai kopīgi rastu mierinājuma vārdus.

"Pārlasot māmiņas rakstīto viņas blogos, nākas secināt, ka jau gaidību laikā sievietei bijusi iekšēja trauksme un pat depresijas izpausmes, kā viņa pati to skaidroja," atklāj speciāliste. "No vienas puses māmiņa rakstīja,ka jūtas labi, ka viss ir labi, bet patiesībā aiz tā slēpās raizes un bailes.

Tā ir būtiska problēma, par kuru ir jārunā- emocionālās sajūtas, kas diemžēl netiek ņemtas vērā ne grūtnieču aprūpes laikā, ne arī sieviete diemžēl tam nepievērš īpašu uzmanību, kas tiešā vai netiešā mērā ietekmētu sievietes pašsajūtu.

Protams, vērts atzīmēt, ka traģēdija nav notikusi tāpēc, ka bijusi nomāktība un trauksme, bet tas neapšaubāmi ietekmējis sievietes pašsajūtu. "Šī māmiņa, lasot blogus, šķiet ļoti satraukta un meklē nemitīgas atbildes uz jautājumiem- ko darīt, lai nekad tā nenotiktu," atklāj psihoterapeite. "Diemžēl to nav iespējams paredzēt."

Pašreiz ir jāmeklē iespējas sērot un izsērot, jo viss notikušais neapšaubāmi ir milzīgs zaudējums- ir piedzīvota nāve tā vietā, kad ir gaidīta piedzimšana. Šajā laikā gan sievietei, gan partnerim jāpārdzīvo šis zaudējums, jābēdājas, jāraud un nav jāmēģina apslāpēt šīs sajūtas,jo tas vienmēr ir bijis labākais veids, kā samierināties un pieņemt to, ka diemžēl arī šāda veida nelaimes un traģēdijas ir daļa no dzīves, daļa no ikdienas. 

Taujāta, kā rīkoties šādā situācijā, psihoterapeite Diāna Zande atzīst, ka diemžēl nav iespējams pateikt, kā rīkoties: "Tas ir laika jautājums. Un tikai. Tomēr ja ģimene jūtas briesmīgi arī pēc mēneša, diviem, tad noteikti būtu jāmeklē profesionāļa palīdzība, jo ar šādām bēdām ģimenes mēdz tikt galā pašas, tomēr reizēm tas vienkārši nav iespējams. Šajā gadījumā svarīgākais atslēgas vārds ir "atbalsts", ko sniedz ģimene, vecāki, draugi, citas māmiņas."

Atzīt situāciju parasti ir visgrūtākais, bet tas arī ir daļa no samierināšanās procesa- pirmais, svarīgākais ir pateikt, ka mums ir zaudējums, jo klasiski sēru periods ilgst aptuveni 6 līdz 12 mēnešus, kad sāpes iegūst pieredzes formu.

Blogos lasāms, ka sieviete baidās par nākamajiem bērniņiem un prāto, kas un kā varētu notikt. Psiholoģe aicina to nedarīt- ir pāragri domāt, kas būs, kad piedzims nākamais bērniņš, jo tas viss ir nākotnes formā. Drīzāk vajadzētu koncentrēties uz sēru periodu, kas notiek pašreiz. 

Tāpat psiholoģe atgādina par depresijas sajūtas apzināšanos jau grūtniecības laikā: "Tas ir patiešām nopietni. Tikpat nopietni sekot līdzi savai pašsajūtai, kā svara pieaugumam vai asinsanalīzēm gaidību laikā, jo grūtniecības laikā sievietes ķermenis ir māja, kurā mazulis dzīvo šos deviņus mēnešus un neapšaubāmi viņam ir jājūtas labi!"

Diemzēl nelaimes gadījumi notiek. Diemžēl notiek traģēdijas. Diemžēl. Kā uzsver psiholoģe Zīdaiņu pēkšņās nāves sindroms,par ko bieži baidās jaunie vecāki, tiek piedzīvots daudz, daudz retāk kā pēcdzemdību psihoze. "Protams, mūsu dzīvē var notikt ļoti daudz kas- gan slimības, gan kreņķi, gan raizes un arī šajā gadījumā, protams, neviens nebija gaidījis, ka ar jauno ģimeni tā notiks, bet reizēm tā vienkārši gadās..." izsākot līdzjūtību nosaka psiholoģe Diāna Zande.

Māmiņu klubs