Priecīgais, skumjais un tukšais vasaras iesākums

Šis bija ļoti savāds maijs. Īsti pat laikam nemeklēšu padomus, uzmundrinājumu, vienkārši gribās izrkastīt to, kas ļoti daudz nodarbina manu prātu.

Meitai nu jau ir vairāk kā pusotrs gads. Ik pa laikam runājāmies par to, ka nu jau būtu laiks otrajam mazulim, bet nekādi nespējām 100% vienoties, kurš tad no visiem būs tas visīstākais brīdis - vai kamēr meita vēl maziņa? Kad ies dārziņā? Kad pati jau sēdēs uz podiņa? Kad mums būs māja? Vai tagad? Laiks gāja un domas aprima. 

Un tad pienāca maijs. Diezgan steidzīgs un aizņemts, laiks, kad grūti ieklausīties sevī. Arī karsts. Un tad pašā Māmiņdienā sāku ieklausīties savās sajūtās. Mēnešreizes kavējas par nedēļu. Jūtos miegaina un negribās ēst. "Visas pļavas smird". Neticot, ka rezultāts būs pozitīvs, uztaisīju grūtniecības testu. Gaidot rezultātu, šiverēju pa vannasistabu un brīdī, kad biju jau gatava pasniegties un to izmest, ieraudzīju divas strīpiņas. Divas strīpiņas. Pārsteigumā rokas nedaudz trīcēja, prieks mijās ar neticību un samulsumu. Uztaisīju vēl vienu (drošībai biju iegādājusies trīs). Tas pats. Kad pateicu vīru, viņš no sajūsmas leca gaisā, kamēr manu prieku vēl aizēnoja samulsums un doma, kā lai tagad visu pārkārto, jo pie apvāršņa raugās jauns darbs, kam biju piekritusi, trakais sesijas skrējiens un citi faktori. Bet pamazām aplipu ar viņa prieku un sāku apcerēt nākotni.

Uzvedos kā kārtīga grūtniece, centos atpūsties, nestiept smagumus, ēst sabalansēti. Pierakstījos uz 8./9. nedēļu pie savas dakteres. Baudīju 1. trimestra dzīvi.

Un tad pēkšņi karstums aprimās. Uznāca auksts ziemeļu vējš un lietus, kā arī diena, kad jādodas pie dakteres uz nozīmēto vizīti. Saruna iesākās kā jau parasti - iemesls, kāpēc ierados, cik nedēļas, kā jūties, kāp uz krēsla, taisīsim usg, paskatīsimies, kā mazajam iet. Un tad es ekrānā redzu melnu tukšumu. Liekas, ka nekā nav. Ļoti spilgti atceros, kāda kārtīga pupiņa šajā posmā bija mana lielā meita. Jautāju dakterei, vai tur nekā nav. Viņa ļoti domīgi skatās, groza aparātu, pārbauda vai viss kārtībā. Bet tas uzrāda 3mm "lielu" "rīsiņu" (kā to raksturoja daktere) un pavāju sirdsdarbību. Aparāts saka, ka laiks ir krietni mazāks kā jābūt. Tāds dīvains tukšums pārņēma. Ģērbos, daktere devās atpakaļ pie galda pildīt papīrus, runāja par dabiskām norisēm, dažādiem gadījumiem viņas praksē, ģenētiku. Bet man galvā milzīgs tukšums un klusums. Nozīmēja mani uz tipiskām grūtnieču analīzēm pēc dienas un vēlvienām hormonu analīzēm pēc divām. Brīdina mani, ka visticamāk drīzumā grūtniecība pārtrūks, ka varu gaidīt "stipras mēnešreizes", bet lai uzvedos kā grūtniece, jo mazulis tomēr ir dzīvs. Lai pierakstos pēc divām nedēļām atkal. Beigās vēl piemetina, ka "protams, visādi var būt, bet jāgatavojas visam". Un es piekrītu dakterei. Pirmajā trimestrī grūtniecībai jāļauj ritēt savu gaitu. Un es savu tukšumu nesu mājās.

Turpinu dzīvot un tagad ir tāds ļoti nejauku gaidu laiks. Hormoni - krītas. Piefiksēju, ka, jā, jau pēc 6. nedēļas toksikoze bija pēkšņi beigusies. Aizvakar sākās nelieli asiņaini smērējumi. Tik.. Cenšos to neuztvert emocionāli, vienkārši, tas ir tik ļoti, ļoti dīvaini. No vienas puses - gribas, lai šis nepatīkamo gaidu laiks ātrāk beidzas, no otras puses kaut kur klusi, klusi spraucas cerība, ka varbūt kaut kas ir ļoti, ļoti sajaucies. 

Zinu, ka mēs neviens nezinām prezīzi, cik laika šajā pasaulē mums ir dots. Vienam tie ir 99 gadi, vienam 59, citam 19.. Kādam varbūt -  9 nedēļas. 

Turpinu darīt savas lietas un cenšos nedomāt. Cenšos saudzēt sevi fiziski, jo nezinu, kā jūtas mazulītis. Gaidu brīnumu. 

Gaidīt, kad viss beigsies ir šausmīgi. Labāk ir nezināt.  

[attēls no www.selfishmother.com]